manas modrības hronikas

-Vai es ticu Dievam?
-Es nezinu vai ticu. Bet gribētos kaut kam ticēt.

kāpēc guļot nekas nerakstās. varētu tā taču būt. kamēr guli pildspalva rokās , papīritis arī un uz priekšu, visu kas ienāk prātā.
nu kāpēc tā nav man? nu kāpēc?

visi dzen nost matus. ir nu gan "urāliņi".

braucu autobusā ar sievieti, kura staigā augstpapēžu kurpēs,bet sāp kājas, angļu valodu nesaprot- "ne kū, ne bē" un grib uz Parīzi.

aizveru acis un kāds man ir blakus.
it kā nekas nebūtu pārtrūcis, izbijis un pazduis.
viss ir tik salkani un skaisti.
un tā katru nakti. tu esi man blakus. man liekas, ka nav tādas dienas, varbūt pat stundas, kad es nedomātu par tevi.
tikai tad , kad viegli aizveru acis, ļaujos tev. tu esi blakus.
un to to nemaz nezini.




iespējams, man tikai dabiski ir halucinācijas un prāts vairs nespēj produktīvi funkcionēt. es atkārtošos, ka nesaprotu ne sevi, neko citu arīdzan.

gulēju uz asfalta un smējos, kā kutināta.
macījos un izpildīju jaunos diskotēku apmeklēšanas paņēmienus.
un man piestāv lielais ozzollapu vainags.

vakarnakt uzrakstīju kaut ko skaistu par maukām.
tikai ne uz papīra.
viss kaut kur izplanēja.
tikai es vienīgā paspēju to izlasīt.
mazliet nežēlīgi un skarbi, bet iespējams tā pat vajag.
ne viss šajā pasaulē ir jāatstāj taustāmā veidā.

ir dīvaini, kad mani nosauc par "mauku". galvenais, nekad tam vārdam nav bijis pamata. naudu arī neņemu un neprasu.
tā jau ir, ja esi viens.

klausos.
jau 6 dienas neskaidras.

vakardien lietū divas meitenes dzēra vīnu.
mana sirds nedeg un neskrien. viņai varbūt skrien.

reizēm var dzert un nepiedzert.
reizēm var dejot ar vīriešiem, kuri sauc mani par savu Laimiņu.
reizēm jau ir tomēr patīkami.
bet reizēm tik un tā pār to visu uzmācas skumjas.
un reizēm gribas pavisam ko citu, pavisam citādu dzīvi.

mana māsa jau pusstundu gludina kleitu. vai tas ir normāli?
nē, atbildi es jau tāpat zinu, nevajag teikt priekšā.

ja man jautātu, ko es šīs dienas daru, atbilde nebūtu īpaši diža.
šodien dzeru kefīru, sirgstu ar stulbuma devu, ko iepotē apkārtējie ļaudis.
vakardien miru nost no lielajām paģirām. galva vai plīsa pušu, kuņģī viss bija otrādi, mētelis viss notraipīts un ar zali apslacīts.
aizvakar pielēju mīli kā maza cūka, nu beidzot. izslaucīju Balvu ielas, sasolīju diženas lietas un vēl visādas stulbības darīju. bet beidzot bija ballīte un prieks.
lūk tā man iet.
bet viss šis jau ir tikai virspusēji. džiļāk nemaz neko negribas tramdīt.

Aleksejs Kručonihs: Apmānītā



Ar konjaku apdzirdīja Dievmāti;
- Viņa šķitās - rasas apslacīti ziedi, -
Sārti plīvuri mētājās zem restorāna alkova,
Krāsmīdamies griezās vaska velni...
Un cērtoši vēlās spirta tvaiki
Pie viņas, tur, kancelē,
Jēlvārdīgi dārdēja simtpudīgas ķeta bābas
No strupu kolonnu galotnēm!
Ņirgalēja šakāļu deguni,
Laizīdami sadriskātās smaganas:
- Priecājies, apmānītā Dievmāte,
Raugi, cik mēs graciozi!
Ļauj sevi noskūpstīt, skaistulīt,
Sen redzējuši neesam tādus jaukumus,
Nenovērs mutīti no zobainās rīkles, -
Nāvīgo brāgu labāk ar mums dzeri. -
Čūskojās Debesu mute pretīguma krampjos,
Atteikdamās nevainīgā svētuma sava.
Un tikai bulvāra piemitrušajās alejās
Prātā jucis bruņinieks murgojot skūpsta viņas caurspīdīgās delnas.
Viņas paļāvīgās rokas
Smalkām pērlēm apvijās ap viņa noliekto kaklu,
Un debesī salauzīti skaidrā
Norautās lapas kā svētkarogi retāki kļuva...

un es nevaru izbraukt ar veli, jo smidzina un ir vējains.
man mājās ir viena muša, kaitinoši.

ir cilvēki, kuri neskatās, kuri skatās un kuriem ir pretīgi skatīties acīs.
tie ,kuri neskatās, tie baidās, jūtās nepārliecināti, mazliet (vai vairāk)zemāk par jums.
tie, kuri skatās, tie ir atvērti komunikācijai ar jums, neslējas, ir atklāti.
protams, vienmēr ir meļi un liekuļi, kuru šo "skatīšanās" tehniku ir labi apguvuši.
bet ir arī cilvēki, kuriem pat negribas skatīties acīs. liekas, ja paskatīšos, piesūkšos ar viņu neizmēztajām dzīves samzagām.



(atkāpe no iepriekšējā)
nē, maukas savā ziņā es cienu, viņām ir darbs, viņas par to saņem samaksu.
bet tās, kuras to dara pa velti un drāž cilvēku vēl arī garīgā līmenī, gan ir nožēlojamas.

sastopot cilvēku pēc kāda laika, reizēm sāc aizdomāties kā vispār ar to cilvēku tev varēja būt kaut kaut kas kopīgs kā draudzība, mīlestība, darbs vai dzīvesvieta.

ja bērnībā par Jurija Ņikuļina jokiem neviens nesmējās, tad par manis teikto, kas ir pavisam nopietni, visi smejas.

nevajadzēja man atzīties. nu nevajadzēja.
izlietu ūdeni nesasmelšu.

vakaros ir visgrūtāk. gribas dot kādu ziņu par sevi. varbūt saņemt ziņu no tevis(to pēdējo es gaidu ).
bet es apmulstu un nekas lādzīgs vairs nesanāk. tu labi zini, ka man nepatīk rakstīt šeit un šādā veidā.
bet pēdējās dienās es vairs nespēju nedomāt par tevi. līdz ko aizveru acis, redzu tevi, gaidu tevi, gribu tevi. alkohols aizmirsties arī nepalīdz, ir vēl trakāk, ir tik grūti apvaldīt sevi un nedarīt neko.
es nezinu kāpēc es šito vispār rakstu. nē, patiesībā jau apzinos, ka tāpat nesaņemšu dūšu un neko neaizsūtīšu, tādā veidā cenšos sevi aplauzt.
neļauties tev, lai gan cik ļoti es to vēlētos...