manas modrības hronikas

ceru, ka mana ikšējā un emocionālā būtība būs stabila.
ceru, ka nebūs kašķu.
ceru, ka nekodīs odi.
viena vienīgā cerībiņa.

nu nē, nav nemaz tik traki. esmu vēl spējīga trauties zilās tālēs ar savu metāla jājamzirdziņu.
cilvēciskajās attiecībās ir kaut kā dīvaini, bet šobrīd es pārāk nogurusi no visu sačakarēto lietu labošanas.
"laima pa upi slīd, nekā neparasta."

es kļūstu atkal resnāka, man šķiet. ou nou,ou nou

SIRDS

Ar sirdi nevar jokot. To viņš pavisam nedzird. Kniebj krūtīs un neko nejūt. [..] Viņš spaida melnmati purvā un nejūt, liekas, ka viņai sirds nepukst.
- Viņa man uzsita asinis!
Bet kāpēc? Stalkeram nevajadzēja iedomāties, ka tā sastāv no divām daļām. No savas puses un meklētā puses. Tikai viņš nav šī meklētā puse. Drīzāk nāks par kalpu.
- Viņā iekšā ir cilvēks, - saka diakonese. - ļoti dziļi iekšā, un tas ir kā mazs bērns.
Bērnu ieliek maisā, un dūšīgās sievas atstiepj mājās. Nomet uz klona un pēc tam mazgā viņu baļļā.

/Juris Zvirbulis: Fragments no grāmatas „Burvju egles” nodaļas „Klijānu pļavas”/

viss sākās ar kaimiņu, kurš iedzēris lūdza man, lai es viņam atnesu polšu.
tad neskaitamie ļautiņi- guloši ar pudeli pie galvas, starp kājām, maisiņā.
un brieduma gadus sen pārdzīvojošu cilvēku iedzeršana pie baltās mājas.kas tālāk?
uz ko tas mani vedzina? varbūt dedzina?

nesaprotu,kā draugs draugam var āķi lūpā likt. tiešām, reizēm ir kauns, ka ar kādu tu esi bijis labos draugos, dalījies, gandrīz it visā.
lai jau laime un visi svētie tevi svētīj!

"viens malks, tu esi dvēsele, vēl viens, nu jau tomāts"
kādā vakarā biju dvēsele, klāju vaļā, visu, kas iekšā sēž- sapņus, sāpes, ieceres.
un tagad? tagad es eju pretēju vilni.nē, gāju pretēju vilni. tikko bija jauna atklāsme.

un makā, protams, arī.
citēšu sevi no vakardienas "zini,man ir jauna atklāsme sev.
es nevēlos iesaistīties bohēmiskās orģijās.mani vairāk interesē un saista kautrais, intīmais un personiskais. vismaz šodien man tā šķiet. esmu pārāk maiga tam pirmajam."


pēdējā laikā ir tik daudz nelāgs, nesaprasts, nepatīkams un sarežģīts noticis, ka ir pat grūti runāt, kaut ko rakstīt.. varbūt, nē, noteikti kaut kad tas būs taustāmi, lasāmi saredzams.

kopā ar Čehovu un Boviju.
šodien liekos brīnumaina sev.
apkārt man lido tik daudz bŗinumainu lietu, iedvesmu.man tikai tā jānoķer, es gaidū īsto brīdi, mirkli.

uzrakstīšu ,lai neiazmirstu.
laimīgs mirklis- puisēns un jogurts "Smile"

baidos no tā,ka savu dzīvi varētu izmēģināt nepareizā gultnē.
un krist bezspēkā ar ciešu jaunākā šuvuma kostīmu, kurš šažņaudz sirdi manās krūtīs.
pārtikt no lietām, kuras patiesībā ir manas nelietas. un cerēt uz brīdi, ka viss mainīsies un būs labāk.
baidos, ļoti baidos, ka nespēšu dzīvot pavisam citādu dzīvi, kur es esmu karalis un pārējie ir tikai mans galms, vai vēl zemāki un nenozīmīgāki manam tronim.

skaistā dziesma arī vairs neskanē.
nu ko lai dara?
pie manis nāks ciemos brālēns, kurš parasti to nedara.
nu ko lai dara?
labi, ka laikapstakļi šodien fiziski tīkami.

nē, vairs negribas runāt par miršanu no karstuma un citām man nepatīkamām kaitēm/lietām.
es dzīvošu un dzīvoju. tikai šobrīd gribētu pazust no apvāršņa. uz mirkli, mirkļiem pazust un tad atkal atrast. šobrīd man nepatīk tas, kas notiek ar mani un ap mani.

Recenzija

Var sabļugt dadžu lapa, var sabļugt sēne, bet ne izšķirīgā brīdī vīra prāts.

Ilona Leimane, Mātescilts

Nu bet tagad klausieties — pietiek vienreiz, nesaprotu, cik var čakarēties, staigāt apkārt, laipot, kaktos kaut ko čukstēt!

Vajag vienreiz reāli paņemt, normāli paņemt aiz abi roki, fiksi pamodināt, piecelt augšā, vēl sapļaukāt, lai sārti vaigi, diktā balsī uzkliegt, pateikt — ir tā un tā!

Un visas šitās gudrās kritiķes, un visi šitie bālie snobi, bārenītes, minoritātes lai vienreiz paklusē!

Tad varēs arī pienākt tuvāk, brangi pupus paraudzīt un dupsī iekniebt, brunčus celt uz augšu, pēcāk kādu dziesmu uzraut. Un lai šī arī līdzi dzied, jei bogu, nositīšu, ja šī nedziedās!

Jo nafig visu kaut kā sarežģīt, tak vajag visu paņemt priekšā vienkārši — ir tā un tā! Es atceros, mēs rāvām cukurbietes kolhozā, pa taisno metām kravas kastē, un tās bietes dimdēdamas — blaukt! blaukt! blaukt!

Ko citi negrib, tas mums jāpadara.

viena,
kaila,
karsta,
dreboša,
miesa.







vēlme
saņemties.
tā vajag
un gribu.

un slimoju. neviens mani nežēlo, neapjautājās kā jūties(ja apjautājas, tad tikai aiz cieņas, ka nespēju parunāt)
sūdīgi man.

tik daudz zīmju divās dienās.
pusdzīvs kaķēns pie manām durvīm,
padzīvojis policists , es noraudātām acīm un ar kaķēnu,
kaķēna skatieni uz mani.
apziņa, ka varu glābt,
tik un tā kaut kāda minstināšanās,
vetārsts, kurš palīdz par velti,
tikšanās ar "Suņu ņēmēja" ģimennīti,
kaķēna nočurāta kleita un prieks, ka mani nočurāja.
un tagad viņš ir kaut kur, varbūt kaimiņos, varbūt nē.
es atnācu un viņa vairs nav pie manām durvīm.
laikam jau pieķēros. un tagad tā sērīgi sirgstu ar sāpi.,

vecais sapnis jau daļēji ir piepildījies un tas irt as baisākais.
šodien mani bailes māc, un tas nekas , ka iedzēruši vīrieši mani apskauj un pēc tam atvainojas.

manī ir tā pasaules glābšanas sajūta, bet kas es tāda esmu ,lai glābtu šo nolādēto pasauli/

satikt kādu reizēm ir viena no tām sūtībām, kas ir tavs ieguvums. pietiek ar to, ka piededz smēķi, noeej kopā vienu ielu, atļauj izraudāt dzīves sāpi un saņemt cerību, ka vēlreiz tiksimies. ar to visu pietiek. cilvēkam nemaz nevajag daudz. un to to savā dziļākajā būtība tāpat jau zini.

Synecdoche, New York