manas modrības hronikas

ko lai saka, raksta?
pēdējās divas dienas ir normāli iesūkājušas.
ceru, ka rītdiena būs labāk. jābūt labākai.
skolā neiet, mīlestībā neiet, dzejā neiet. visi svētie, jel, palīdziet, lai man tas viss iet, un vēl vairāk!

biju izsapņojusi savu mīlestību, bet realitēte ir sūra un nejauka.
varbūt es vnk nespēju ieinteresēt..varbūt man nemaz nevajag nevienu ieinteresēt?
-visam, taču ir jānotiek dabiski.
biju gaidījusi kaut ko vairāk, un kā parasti- saņēmu mazāk.
auksti ir mīlēt rudenī.

ka tas jau ir tikai ķermenis, dvēsele ir kaut kas vairāk, to tā nevar nonāvēt- ar vienu kodienu.

Kobo Abe: Fragments no darba "Sieviete smiltīs"

Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pārvērtusies kukainī...
- Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs visi te kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī jums nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu... tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci... Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā... Krancim vienmēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt... Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns - nezinu, kas tam uznāca, - piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā... Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. - Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti - kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriekšējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta, un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. - Nu labi... Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta... Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits - lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! [..] Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm... Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes...
- Cigaretes! - Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. - Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni...
- Cigaretes?... Un cigaretes arī?... - Vīrietis, pašam negaidot, nosprauslojās. - Runa jau nav par to... Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu... Vai patiesi nav skaidrs?... Es gribu teikt, ka nocirptās spalvas dēļ nav vērts pūlēties.

gribēju paraudāt, lai vieglāk kļūst.
aizgāju un toletē saņēmu dūšu.
nav viegli, ja saproti, ka lielajā pasaulē esi mazsvarīgs un nenovērtēts.

panīkusi mana mūza.
jaucu vārdus ar sajūtām, draugus ar paziņām, lietas ar nelietām.

mani beidz nost.
nav jau tā, ka nezinātu ko gribu. man vajag vēl vienu soli tuvāk .

neznu ,kuri svari melo, bet kaut kas tur nav tīrs.
mājās - auksti.
ārā- saulīte.
man iekšā- remdena sirds skrien maratonus.

varbūt es esmu augstāka būtne par kaut kādu apļu skriešanu?
varbūt mans prāts ir ātrāks par vienu apli stadionā?
un varbūt es vienkārši nespēju, neesmu garā tik stipra, lai skrietu.

nezinu to vai es esmu jocīga vai visi pasaules ļaudis ir jokaini.
un ja nu tas tā tiešām ir. un man tagad spīdēs saule.
bet es tacu tik ļoti no tā visa baidos, ak, jel,ak, jel.

Harijs Vagrant

lapkritis nosedz tavus vaigu kaulus sārtām un dzeltenām lapām
un pārveido tevi par līganu geišu kimono apvilktu Bunraku lelli
Tu jau spēlē jaunu lomu franšīzē kuras nosaukums ir '' Akmens Ķirsis''
tas ir kāds stāsts par gulbju pāri, skūpstu un vientuļu rakstnieku mazā mājelē
kurš katru rītu mostoties alkst kļūt par pilienu prānā kas visu caurstrāvo

bet tu esi vietējā kami tempļa galvenā dievība kam jāupurē skropstas erotika un augstpapēžu zābaki
un tad tu nokāp no altāra un pasniedz aizkostu ābolu kā zīmi par izlīgumu starp tumšāko dvēseles nostūri un sargeņģeli

pēc nākamā cēliena tevi nogalina rakstnieks aiz skaudības par nemirstību, skaistumu un divdomīgo izskatu
un izpūrušiem matiem novelk tavu ķermeni uz zemes atkailina un apsēdina pie sienas
bet pats ieņem tavu vietu uzvelk zīdainos kimono svārkus un izkrāso seju tumšsarkani-baltu un izceļ uzacis

tagad viņš ir kami un tu esi vērotāja līdz nākamajam rudenim
līdz nāks kāds melanholisks dīvainis vai viņa mīļākā
un arī viņu - rakstnieku padarīs par tavu blakussēdētāju -
daļu visuma caurstrāvojošās prānas

ir tā, ka laiks skrien vēja spārniem. un es ceru, ka manējais turpinās skriete, bet man pašai būs savi spārni, savs labvēlīgais lidojums.
it kā tā mīlestība bija vakarnakt, it kā, tā nekad nebūtu bijusi.

esmu vieglas uzvedības meitene, kas smejas par visu- par smieklīgo un netik smieklīgo, dzer visu, ko pagadās, ka tik alkoholisks un vēl labāk- par svešu naudu pirkts, čakarē citiem smadzenes uzdodot kutelīgus jautājumus - jo intīmāki, jo labāk, dejo pie visām dziesmām- smagais metāls, šlāgeris , tektoniks- da jebkas, un vēl, protams, draudzējas ar citu subkultūru pārstāvjiem, kuri braukā bembjoss un ciena sporta tērpus- tādējādi pakļauju riskam tā saukto "draugus".
redz kāda es esmu.

i uzpīpēju, i paklausījos orķestri.
mazliet sala, bet sirdij jau pavēlēt nevar.

ar domām par kādu, patīkamā reibumā un ar labu mūziku- šādos brīžos es tiešām jūku prātā

Klāvs Elsbergs: Tik vien ir tās mīlestības..

Tik vien ir tās mīlestības,
cik tu, Daugaviņa, nes.
Ir jau daudzas citas upes
platākas uz pasaules.

Platas gan - nu jā, bez šaubām, -
vien tik blīvas nekur nav:
dvēseles pa virsu staigā,
iedurts zobens stāvus stāv.

bet būtībā nekas tāds taču nenotika. beigšu iedomāties nejēdzīgas lietas.

ogas ir nogatavojušās, un es esmu iemīlējusies līdz ar tiem.
un tagad ir mazliet rūgti ap sirdi, jo biju cerējusi ,ka neiemīlēšos. tādēļ aizlaidos kā aukstasinīga muļķe.
ak vai , ak vai

es neesmu lielā karstumfane. bet piedodiet un atvainojiet, kāpēc tieši tagad vajadzētu līt?
es gribu gulēt teltī un apreibt no brīnumdzirām, ieelpot dūmu un nosist kādu odu.
mana sirds alkst pēc savdabīga ekšena.