manas modrības hronikas

mamma ieraudzīja bildi, kur es gardi velku smēķi.
galvenais, neko neteica, bet tas man kapā vēl vairāk.
es zinu viņas nostāju pret sivietēm, kas vēl dūmu-"tas ir ļoti nepievilcīgi un kaitīgi sievietei."

Klausos Vāgneru un domāju par to kam ir nozīme un kam tās nav.

kā tur īsti ir, sākumā ir depresija un tad skumjas? vai skumjas ir sākumā un tad ir depresija? vai viss tomēr notiek vienlaicīgi un tu esi в жопе?

ja es būtu pelīte, mana guļasvieta jau sen būtu peļu slazds.

es nezinu kā mierināt, kā palīdzēt. liekas bezjēdzīgi teikt nodrāstus, siltus vārdus. bet varbūt arī vajag?
iedomājos, ka brīdī , kad ir sūdīgi, tomēr man patiktos dzirdēt kaut ko labu, pat ja tie ir glaimi vai meli, bet labu.
un piedod man, ka nespēju līdzēt Tavās sāpēs, man atliek tikai nodzīvot savu mūžu. nē, izdzīvot.
bet kā saka Muldiņa, "50gadnieks-tas vēl ir jauns cilvēks". varbūt viss vēl ir priekšā. nevis varbūt , bet ir, nevajag padoties.

es ceru, ka es neesmu kļuvusi par cacu.
tiešām, sa'juta, ka smadzenes ir kaut kur izskalojušās, varbūt Laima līcī, es nezinu, baidos kļūdīties.

pār mani ir prāta un gribas aptumsums. pārģērbos jau 3. reizi, nav pat īsti svarīga iemesla, lai tā pucētos, bet nu man ir kaut kādas svinīgas sajūtas. un vēl, es nopirku mēteli, nu nezinu priekš kam, bet nu man tāds ir. likās, ka es viņā es izskatos galanti. tagad domas ir mainījušās. ak, jel.

es nodzīvoju dienu, bet nespēju atcerēties ko būtu paveikusi.
šobrīd es varētu runāt par sajūtu, kad nauda ir notriekta jaunos svārkos un zeķubiksēs.un man vajag vēl, esmu shopoholic.

"es ceru uz kādu, kurš atlaidies manā gultā"
/K. Vērdiņš/

eju pa ielu, ar grāmatām vien un nozagtu konfekti vienu.
ieraugu draugus, bet viņi vairs neredz mani. bet varbūt es vairs nespēju saskatīt viņus?
riņķoju apļus starp koku starpām, tā cerot atrast galu no savas vientuļās bezizejas.
eju un nelūkojos vairs citiem acīs, un šajā gadījumā, slēpjas manis pašas bezizeja , kura tvīskt manī iekšā.
klaboši soļi, kas min izdragātus trotuārus biedē manu sirdi. eju klusi un mierīgi, lai neizbiedētu savas sāpēs par cilvēku likteņiem, izlikos vienkāŗši neredzam un nedzirdam.
bet tā jau es tikai izlkos, mierinot sevi.

Inga Ābele: Pasveicini no manis...
***
Pasveicini no manis to pavasara siltumu pie veikala dienvidu puses,
Kas savos putekļos plaucē klaiņojošus suņus.
Pasaki tam - es biju viena no jums.
Es biju, nolādēts, tik nelaimīga!
Simtkārt! Tūkstoškārt!
Piekliedz tam ausis manā vārdā.
Tad, kad būšu jau mirusi, simtkārt vēl spozmē degs pēkšņais siltums
Dienvidu pusē pie lielveikala.
Pasveicini rudens lietu - reiz es gāju zem tā.
Tik jauna un nelaimīga. To neaizmirsti pateikt.
Tik nožēlojama. Es biju viena no jums.
Cik skumji, ka mana salkanā sirds visu pārvērš balagānā.
Bet pie tā vienkārši jāpierod, visur nēsājot līdzi šo miesu.
Cik tā ir sentimentāla!
Tā atceras kļavlapu plīkšķus pret seju, un neņem šos cirtienus ļaunā,
Kad rudens visu nakti pie baznīcas plosās, dīrādams lapotnes tā,
Ka tumsas asmeņa šķeltas tās jēlas un biezas liekas zem kājām kā āda.
Miesa zin, ka viņu apraks. Dvēsele smejas - hei, miesa!
Tevi noliks zem smiltīm, tevi sagrauzīs sliekas,
Bet es - es redzēšu zvaigznes un Dieva acis!
Cik nekrietna miesa, tai skauž!
Darbīgā sirds, kad noklusīs reiz, tad sapūs.
Kur dvēsele? Kas tā ir?
Sirds nevar satvert. Dienas steidzas. Kas dvēsele?
Pasveicini sirds vārdā to pēkšņo pavasara maigumu pie nomales lielveikala.
Es biju viena no klaiņojošiem suņiem.
Tik jauna un nelaimīga bija mana sirds un seja.
Kas dvēsele? Sirds nevar satvert. Dienas steidzas.

Fikrets Demirāgs: Erotika



Kamēr ģērbāmies nost, putni brēkdami mūsos
uz visām pusēm.

Kamēr mīlējāmies, i tie mīlējās
ārā zem debesīm.

Granātkoks uzziedēja dārzā, vārpas
nesās pa laukiem.

Divu augumu smarža un sviedri -
burinieks skrien un skrien pa ūdeņiem.

Kad būsi grūta, lauki - uzarti,
granātāboli briedīs zaros.


Lefkošā (kurā tur mīlēšanās gadā)

mani māc skumjas, ka viss notiek tā, ka galu galā esi ļaunais, vainīgais.
es runāju par cilvēkiem, ar kuriem ceļi kaut kā ir šķīrušies vai vēl/jau šķiras.

mani izsvītroja no draudzīgā klubiņa, biju pārī ar psihiski nelīdzsvarotu cilvēku, kurš ož pēc sviedriem un viņam pat patīk sviedri, un , kad aizgāja runa par sarkanām lūpām , viņš vēroja manējās un neķītri smīkņāja.

nezinu, vai šīs atklāsmes novedīs vēl pie citām atklāsmēm.
bet es mēdzu kautrēties no sava drauga(iem).
un šodien sajutos kā randiņā, tik pat liels mulsums.

gāju un atgriezos atpakaļ. atskārtu, ka es nezinu, kurp es dodos, kāds ir mans mērķis.
es apmulsu pati no savas nezināšanas.

ar astronomiskā rudens iestāšanās, varbūt pat jau iepriekš, ir apstājusies mana vispārējā domāšana. kā to lai pasaka... man vienkārši airs nedomājas. kāds ir nozadzis manas siltās sirds grālu, ir iestājies vispārējais sasalums.
man vajag siltumu, lai viss pludo un atkal domāties sāk.

"mēnestiņš čiāniņš caur eglēm sāk vērties.
zaķīšu māte savus pērnus ved pērties."

Skatiens ir it viss. Tu pats esi izzudis, sakausējies ar vidi, un skatiens varbūt ir vienīgais, kas vēl no tevis atlicis.

gribētu Cristinas Branco koncertā sēdēt ar kādu pēdējā rindā un riktīgi traki bučoties, tā lai tantes un onkas tik noskatās.