manas modrības hronikas

nekas īpašs

pirms pāris nedēļām domāju, ka es noteikti varētu uzrakstīt grāmatu par to kā dzīvot nevajag. šodien domāju tāpat. es jau tagad varu rezumēt šī gada notikumus ar teikumu, ka šogad ar mani notiek viss, kas ir teju neiespējams. tāpēc varu atklāt noslēpumu, ar kuru reiz senos laikos dalījās vectēvs- "dzīvē viss ir iespējams, pat bikses var uzvilkt caur galvu". pēdējā laikā mani nomoka dažādas un nepatīkamas veselības kaites. negribu atkal glorificēt miršanu, bet ja nu es tiešām nomirstu, tad pie vainas būs nevis tās kaites, bet mīlestība un sirdssāpes. šis gads ir bijis piepildīts ar super crazy traģikomiskumu. nekad savā dzīvē vēl neesmu tik ļoti daudzskaitlīgi mīlējusi un vienlaikus atšuvusi tos, kuri mīl mani. šķiet, ka par šo gadu varētu uzņemt traģikomisku filmu Vudija Alena stilā un tās nosaukums varētu būt "Lauztās sirdis". Filma būtu super banāla- par dīvainiem romantiķiem, kuri kaislīgi meklē mīlestību tā arī to neatrodot. Psihologi, dzīves vērotāji un pazinēji pēc tās noskatīšanās varētu diskutēt par to, ka mīlestība jau nav jāmeklē citos, bet gan sevī.

kārtējo reizi pārliecinājos, ka tā nav priekš manis
sorry

https://www.youtube.com/watch?v=_WcWHZc8s2I

varētu apraudāties par to, cik neromantiska meitene es tomēr esmu

vakar es nopratu, ka R. domā, ka esmu tikai skaista puķe, kas necik nesmaržo
nu kā tas rozā rododendrs parciņā

vispār mani iedvesmo neveiksmīgas lovītes
tik ļoti, ka pat nevajag sportot, lai iegūtu savu labāko formu

nekad tik ļoti mirt un dzīvot vienlaicīgi
neesmu vēlējusies vairāk kā šī gada pavasarī

šodien es gribētu, lai nav vakardienas,
un kāds man varētu nomazgāt kājas, plecus un muguru

es esmu klusais okeāns
tikai klusējot nevar samelot



es varētu uzrakstīt par to, ka man nav sirds, par to, ka man ļoti žēl un par to, ka esmu vienkārši lose.

ja es viņu vairāk nesatikšu,
tas tikai tāpēc,
ka pateicu,
ka esmu melanholiķe un neklausos mūziku,
kas tik ļoti patīk viņam

Pats neveiklākais ir satikšanās tieši ielas vidū. Jūs palēlināt gaitu, sasveicināties, gribat pārmīt kādu vārdu, taču zaļā luksofora gaisma gājējiem deg tik īsu brīdi,ka no tā visa pagūt var labi ja pusi, un pēc tam vēl ilgi nepamet nepatīkama sajūta,ka esi bijis nepieklājīgs, pārāk steidzīgs un noteikti kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs ir palicis nepateikts.

/P.Bankovskis. 'Es neko neatceros'./

arvien biežāk jūtu, ka neesmu šeit
varu lūkoties kādam acīs,bet nebūt kopā
tā paiet laiks
un manis te nav
es esmu izdomāta

kad es mīlu, tad nevaru neko pateikt, uzrakstīt

netiku karnevālā, jo biju too drunk
protams, papsihoju
pazaudēju pasi, apliecību, naudu
vizinājos ar taksistu - maniaku
neatceros kā nokļuvu mājās

šodien apraudājos kādam to redzot. nezinu kā man tās asaras tik viegli un ātri sāka līt. besij, ka esmu tāda raudule. labāk būtu, ja būtu pašpārliecināta drošule, kas raud tikai nekad.

"Cilvēkus maina cilvēki. Maina mūsu domas, attieksmes, bailes un priekus. Pavelk savā virzienā, liek salīdzināt, domāt, saprast un apskaut. Sāpina, dziedē un sarauj gabalos. Dod cerību, liek pasmaidīt un neļauj iemigt.
Un laikam vajag aizmirst visu ko citi ir mācījuši par cilvēkiem un attiecībām, vajag iet un izpētīt cilvēkus, ne uz ko necerēt, neko nemeklēt, tik vien kā brīnīties un izzināt."
/Mārtiņš Vanags

mani atšuva jaungadā

Jūra- daudzveidīgā un arī vienmuļā, mainīga un tomēr paliekoša. Mežs- valdzinošs, glabā sevī dziļu mieru, auklēdams sevī, neskaitāmas dzīvības. Un ja nu jūra pieiet pavisam tuvu klāt mežam, un mežs ik brīdi spoguļojas jūrā, tad ir atrasta labākā vieta, kur dzīvot māksliniekam, lai viņa dvēseles mājokļos nāktu un ietu daudz domu, lai viņa sirdī valdītu rosīgs miers.

"Eņģeļu dienas"

Eņģeļi - tie ir ļoti palēnināti džeki,
Kas, dūrē slēpjot, smēķē kaut kādas
Šokolādes cigaretes.
Viņi pārlej no tukšā uz brīvo
Tur, debesīs.
Mākoņi smaržo kā vaniļa,
Viss tik tīri, droši un kārtībā
Kā brokastis lidmašīnā,
Kas lidostā nolikta
Mūžīgā stāvvietā.
Reizēm viņi skatās vecus bojevikus
Un domā, ka arī viņi tā spētu...
Vēlāk iet kaut kur visi kopā,
It kā negribot.
Aiziet un skatās - tur dārzs,
Klīst starp ābelēm, uzlasa
Augļus no labā un ļaunā atzīšanas
Koka. Iekožas. Gremo. Viņiem
Tie nekaitē, tāpat kā viss pārējais.
Paiet diena, iestājas nākamā.
Un viņi atkal lūr bojevikus teļļukā,
Kam ekrāns līdz apvārsnim.

(S. Timofejevs)