manas modrības hronikas

ja mēs ietu uz randiņiem no rītiem, tad visu nīgrumu varētu novelt uz tiem

es vairs nerakstu neko. klusēju.



un nošķaudījos.

esmu šizo

varētu uzrakstīt par to, cik daudz ar mani nekad nav noticis, bet vai es nepārgriezīšu Zemes mātei vēnas, mātei, kura mani auklējusi kā asnu vējā?
bet neaimirsti, māt, ka tājās reizes, kad tu biji iemīlējusies, sniga sniegi, lija lieti, cepināja saule un es līgojos vēja brāzmās. reizēm šķita, ka kuru katru brīdi vienkārši izdzisīšu, pazudīšu kā krītoša zvaigzne kaut kur kosmosā. jā, tik ļoti man tobrīd sāpēja un sūrst vēl joprojām. bet es gaidu silto sauli, vieglo vēju. gaidu vēju, kurš aizpūtīs prom sūrstošās rasas lāses no manām rokām. es gaidu.

Gribētu aizmirst savu dzimšanas dienu, dzīvot pelēcīgu dzīvi, beigt domāt, ka esmu superstārs un izbeigt čakarēt cilvēkus sev apkārt ar visām savām iedomātajām stulbībām.
Piedod, jel manu Visum, piedodiet visi, kuri tapa sāpināti
Jā, mana tā seja , ko redzējāt, ir tā patiesā sučkas būtība

šķietami, manas skumjas ir kļuvušas bezgalīgas
nekad savā mūžā tā neesmu gaidījusi pavasari, nekad!
gribu atkušņus, palus, pirmo zāli un sauli, daudz saules
un es ziedoju kaut ko dārgu, zinot, ka riskēju iegūt kaut ko vairāk vai zaudēt pavisam
bet tāpat kā Bizantijā bija savs uzplaukums un posts
arī man šobrīd ir ejamā apļa posts
bet aplis ir bezgalīgs
tāpat kā es turpinu ticēt tam, ka var pārtikt tikai no mīlestības
es vienmēr esmu par labo, skaisto un naivo
pēc skumjām vienmēr nāk prieks
un spīdēs arī saule. daudz saules

un mazliet vīnu.
bet, ja ir kāds, kurš var iemācīt mani slidot, tad varētu pamēģināt arī to, iespējams, arī vēl kaut ko
yo
(es zinu, ka ir vēls)

tas, kas ar mani vakar notika bija kaut kas --> ***
es nevaru to izskaidrot
(prosta narkociki)

(spilgtākie citātiņi)
"Ansamblis "Tilts uz Dienvidiem" spēlēja pagājušajā ballē, bet mēs ar drušku pēc pāris glāzēm to pagriezām uz rietumiem."
"Ziemassvētkos "Ēģiptē" spēlēs Ziedonis, kad būsim pālī- noziedosim jau arī kaut ko."
"Viņai mātes tiesības ir atņemtas, bet dzemdēs vēl vienu. Drīkst vispār dzemdēt, ja ir atņemtas mātes tiesības? "
"Vīrs man nopirka mašīnu- īstu sporta vāģi, bet man nav tiesību. Dzīvoju no vīra algas, kopā ar vīru, bet mēs slikti saprotamies.Man vajag mīļāko, kuram ir daudz naudas un nevajag seksu."
"Es zinu kā Ritai iet, dr.lv skatījos."
"Es Ritu centos vizuāli apģērbt, bet viņai ņedašlo- tāda jocīga, bet kustās labi."
" Solvita ielīda mežā, dzīvo tur ar Dūmu. Dūmam brāli nesen nodūra. Solvitai gan dzert nevar- nesen Dūmam zilas acis uzšāva. Vienreiz ballē vienai skuķenai arī uzšāva par to, ka copēja Dūmu. Solča teica, ka savādāk jau nevar."
"Edgars tomēr nav pagalam. Viņš ir ārzemēs. Gan jau ilgi dzīvos, avīzē pat līdzjūtība bija ielikta."
"Jā, bet Sintija nesen dzemdēja bērnu, lai gan viņiem pilnīgi nekā nav. Pat jumta virs galvas nav, jocīga gan! "

Bet vispār, priecīgus svētkus! Grieziet dienvidus uz rietumiem un otrādi,galvenais, ka Ziečam arī kaut ko noziedojat!
Priekā un mīlestībā!

manī ir neapzinātais prostitūtas gēns.

jau vakar pamanīju to, ka vēstures pasniedzējs pēkšņi , vienā dienā, ir kļuvis par 10 gadiem vecāks.
jau šodien apraudājos Doma kapelā, ļāvu asarām birt pār vaigu. appludināju sevi kā Staburagu.
un lapas turpināja sisties logos, it kā zinādamas, kurp traukties. "Pie manis, pie manis, es zinu."
jo manī ir karsta sirds, kā gāzes plīts riņķis,pret kuru pirmo reizi tiek apdedzināts kāds no pirkstiem.
un es nevaru aiziet gulēt, jo zinu, ka kāds laupa man miegu.
tikai šonakt, mans laupītāj, nezodz neko- ne zobu, ne pogu, ne miegu.
ļauj man uz mirkli, tikai mirkli līdz rītam,iemigt.

http://www.youtube.com/watch?v=SxxEA3OYVYQ&feature=related

Šodien atradu daļiņu sevis šeit, Rīgā. Atradu sev kastaņkoku. Starpcitu, šis ir tieši mirklis pirms kastaņu lietus.
(Klejoju viena. Nebija slikti. Sapratu, ka viss būs labi.)

pietrūkst aktivitātes sirdij un dvēselei

man nav , kur dzīvot. nezinu, smieties vai raudāt?
Visum, attopies!

es varētu iemigt,
pamosties ar dzirksti,
netraucēti sakravāt nepieciešamākās lietas koferī,
būt ar mierpilnu sirdi, ka viss būs labi, ja ne vēl labāk.

"Iedzersim par taviem skaistajiem matiem", teica draudzenes draugs.
(Par mani? Maniem matiem? Kas? Ko?) Es apjuku,vienlaikus nesapratu neko un sapratu visu. Draudzene tobrīd uzmeta lūpu, sariesa asaru, vēlējās kaut neko nebūtu sapratusi. Mēs visi visu sapratām, tikai izlikāmies, ka neviens neko nesapratām.
Priekā!

desmitiem, simtiem un tūkstošiem lietas un nelietas ir notikušas kopš pēdējā ieraksta šeit.
bet atkārošos- viss , kas notiek, notiek uz labu!
varētu uzskaitīt, bet nav tās jūtas, kurai noticēt, ka vajag.
citreiz, kaut kad, kaut kad vēlāk.
lai jau.
bet es turpinu ticēt bezgalīgajai pārpilnībai, kas valda Visumā.

Kāds piesēdās tev tik tuvu ,ka tavs vienmērīgais elpošanas ritms pārauga nelielā eksplozijā.

Nejēdzīgi ir nodzīvot dzīvi-mostoties ar izkaltuši rīkli, kura alkst kaut vai vienu malku tīra ūdens- malku ķermenim, ne dvēselei. Dvēseli jau nodzert nevar. Nejēdzīgi ir nefunkcionēt, būt bez pielietojuma, bez pašattīstības, būt eksistējošam organismam, kurš skatās nesakarīgas, banālas filmas, raidījumus, šovus- būtībā vienalga ko, galvenais, ka kaut ko, kas liek nedomāt un nenosodīt sevi par vakardienas, aizvakardienas, aiz aizvakardienas izdarībām. Pat ja tu vari pusstopu izdzert un pusstopu izdziedāt, tas taču tevi nepadara par cilvēku. Tas ir tikai mierinājums sev, ka iedzerot, tu vari arī uzdziedāt, ne tikai citus aprunāt un zvanīt izseniem mīļotajiem, kuru sirdis ir atteikušas tavai sirds mīlestībai.