manas modrības hronikas

pirms pāris nedēļām domāju, ka es noteikti varētu uzrakstīt grāmatu par to kā dzīvot nevajag. šodien domāju tāpat. es jau tagad varu rezumēt šī gada notikumus ar teikumu, ka šogad ar mani notiek viss, kas ir teju neiespējams. tāpēc varu atklāt noslēpumu, ar kuru reiz senos laikos dalījās vectēvs- "dzīvē viss ir iespējams, pat bikses var uzvilkt caur galvu". pēdējā laikā mani nomoka dažādas un nepatīkamas veselības kaites. negribu atkal glorificēt miršanu, bet ja nu es tiešām nomirstu, tad pie vainas būs nevis tās kaites, bet mīlestība un sirdssāpes. šis gads ir bijis piepildīts ar super crazy traģikomiskumu. nekad savā dzīvē vēl neesmu tik ļoti daudzskaitlīgi mīlējusi un vienlaikus atšuvusi tos, kuri mīl mani. šķiet, ka par šo gadu varētu uzņemt traģikomisku filmu Vudija Alena stilā un tās nosaukums varētu būt "Lauztās sirdis". Filma būtu super banāla- par dīvainiem romantiķiem, kuri kaislīgi meklē mīlestību tā arī to neatrodot. Psihologi, dzīves vērotāji un pazinēji pēc tās noskatīšanās varētu diskutēt par to, ka mīlestība jau nav jāmeklē citos, bet gan sevī.