manas modrības hronikas

es nezinu kā mierināt, kā palīdzēt. liekas bezjēdzīgi teikt nodrāstus, siltus vārdus. bet varbūt arī vajag?
iedomājos, ka brīdī , kad ir sūdīgi, tomēr man patiktos dzirdēt kaut ko labu, pat ja tie ir glaimi vai meli, bet labu.
un piedod man, ka nespēju līdzēt Tavās sāpēs, man atliek tikai nodzīvot savu mūžu. nē, izdzīvot.
bet kā saka Muldiņa, "50gadnieks-tas vēl ir jauns cilvēks". varbūt viss vēl ir priekšā. nevis varbūt , bet ir, nevajag padoties.