manas modrības hronikas

SIRDS

Ar sirdi nevar jokot. To viņš pavisam nedzird. Kniebj krūtīs un neko nejūt. [..] Viņš spaida melnmati purvā un nejūt, liekas, ka viņai sirds nepukst.
- Viņa man uzsita asinis!
Bet kāpēc? Stalkeram nevajadzēja iedomāties, ka tā sastāv no divām daļām. No savas puses un meklētā puses. Tikai viņš nav šī meklētā puse. Drīzāk nāks par kalpu.
- Viņā iekšā ir cilvēks, - saka diakonese. - ļoti dziļi iekšā, un tas ir kā mazs bērns.
Bērnu ieliek maisā, un dūšīgās sievas atstiepj mājās. Nomet uz klona un pēc tam mazgā viņu baļļā.

/Juris Zvirbulis: Fragments no grāmatas „Burvju egles” nodaļas „Klijānu pļavas”/