manas modrības hronikas

vakaros ir visgrūtāk. gribas dot kādu ziņu par sevi. varbūt saņemt ziņu no tevis(to pēdējo es gaidu ).
bet es apmulstu un nekas lādzīgs vairs nesanāk. tu labi zini, ka man nepatīk rakstīt šeit un šādā veidā.
bet pēdējās dienās es vairs nespēju nedomāt par tevi. līdz ko aizveru acis, redzu tevi, gaidu tevi, gribu tevi. alkohols aizmirsties arī nepalīdz, ir vēl trakāk, ir tik grūti apvaldīt sevi un nedarīt neko.
es nezinu kāpēc es šito vispār rakstu. nē, patiesībā jau apzinos, ka tāpat nesaņemšu dūšu un neko neaizsūtīšu, tādā veidā cenšos sevi aplauzt.
neļauties tev, lai gan cik ļoti es to vēlētos...