manas modrības hronikas

skatos un brīnos, kā mēs mākslīgas, neīstas, garlaicīgas atzīstam par tām,kuras varētu būt super aktrises, un braši soļot pa sarkano paklāju.par paklāju man ir gluži vienalga. bet teātris jau ir dzīve, tas nav skaistumkonkurss vai superbeibe 2122, tas viss ir patiesi. man būtu garlaicīgi iet uz teātri , kur Parisas tēlotu vientuļās mātes vai tantes Lidas māsīcas. jā, pirmās reizes drošvien būtu tīri jaukas, bet tas būtu interesanti tikai tādēļ , ka virsroku ņemtu humors. tur iekšā,pa kreisi, un tur augšā- pa vidu- būtu tukšums, es nespētu gūt gandarījumu vai sāpes, prieku, vai izmisumu. mani tas garlaikotu.
..
vēl , vakar bija makten labs vakars ar labiem cilvēkiem,šņabi un krievu mūziku. trūka tikai siļķu. bet kas var būt labāks, par prieku labu draugu lokā?
paldies viņiem!
un izgrebt ķirni ar bija gana slapji un smirdīgi, es to darīju pirmo reiz!

meitēns ar savu rokassomiņu- uzgriežņu kārbu.zaļu kā zālē vasar's vidū.gaidīja šodien, ap pusdienlaiku autobusu uz kaut kurieni. būtu man bijis lācis vai zaķis kāds līdz, būtu es to dāvājusi viņai- mazajai ,gaišmatainajai konču tīkotājai. un končas ,drošvien viņai ir svētku reizēs, tāpat kā sapņos rozā velosipēds ar spīguļāinām bantēm. tobrīd man samētās žēl, un skumjas ar. šī ir tā reize, kad gribētos, lai visa pasaule klusām sadodas rokās un piepilda kādā vēlēšanās. es ceru, ka viņējās piepildīsies.. visamaz kādreiz..
..
šodien es meloju un klīstu viens pats. tā vientuļi, un nezin ,kur likties, ko teikt, ko paklusēt.
klausījos automobīļu švīkainajās skaņās, sēdēju un klusēju zem tilta, tā vientuļi un tomēr sabiedrības plūsmā, plūsmā man garām. un pa manām asinīm riņķoja nikotīns, tā mierīgi, bet tomēr vētraini, gluži kā taustiņi, kuri skanēja man šonakt, un es klausījos, bet tomēr slēpos zem segas.
es mirkstu lietū, lai gan šobrīd ir skaidras ,jo skaidras vakardebesis.
un sētnieki ir zagļi, tie man nozaga rudeni, un sastūķēja to melnos maisos..