manas modrības hronikas

pasidzelkas ir labas lietas, līdz brīdim, kad šņabis ar kolu vairs nespēj sildīt, un kājas paliek slapjas, ko atklāj tikai tad, kad esi atnācis mājās un velc nost savu vaļenkus. un vēl, čurāšana dara savu, nē, pareizāk, kola dara savu biežajai čurāšanai.
nu ko, labu apetīti, jo es ēdu karbonādmaizīti!
lai dzīvo ēdiens un diētas, kuras, es neieturu!

cik sasodīti var būt tie simtu kilometri.. es nespēju būt līdzās kādam, kurš man nozīmē daudz. man sāp, ka tā. jūtos nevajadzīga mēbele, kura čīkst, un nespēj nevienam sniegt gana labu gandarījumu. bet zini, es nenoklusēšu to, ka Tevi es mīlu, jo Tu esi mans sirds draugs, un manējā Tev var pačukstēt, ka Tevi notiesas mīl. Mīlu!

skan man Yans Tiersnes, un es tikkko uzpīpoju.
un man ir skumji.
sen neesmu rakstījusi neko, kas tur man ir iek''sā, man viņš tur sēž, bet nenāk uz āru. mulstu. es nezinu ,kā to pateikt.