manas modrības hronikas

meitēns ar savu rokassomiņu- uzgriežņu kārbu.zaļu kā zālē vasar's vidū.gaidīja šodien, ap pusdienlaiku autobusu uz kaut kurieni. būtu man bijis lācis vai zaķis kāds līdz, būtu es to dāvājusi viņai- mazajai ,gaišmatainajai konču tīkotājai. un končas ,drošvien viņai ir svētku reizēs, tāpat kā sapņos rozā velosipēds ar spīguļāinām bantēm. tobrīd man samētās žēl, un skumjas ar. šī ir tā reize, kad gribētos, lai visa pasaule klusām sadodas rokās un piepilda kādā vēlēšanās. es ceru, ka viņējās piepildīsies.. visamaz kādreiz..
..
šodien es meloju un klīstu viens pats. tā vientuļi, un nezin ,kur likties, ko teikt, ko paklusēt.
klausījos automobīļu švīkainajās skaņās, sēdēju un klusēju zem tilta, tā vientuļi un tomēr sabiedrības plūsmā, plūsmā man garām. un pa manām asinīm riņķoja nikotīns, tā mierīgi, bet tomēr vētraini, gluži kā taustiņi, kuri skanēja man šonakt, un es klausījos, bet tomēr slēpos zem segas.
es mirkstu lietū, lai gan šobrīd ir skaidras ,jo skaidras vakardebesis.
un sētnieki ir zagļi, tie man nozaga rudeni, un sastūķēja to melnos maisos..