manas modrības hronikas

skatos un brīnos, kā mēs mākslīgas, neīstas, garlaicīgas atzīstam par tām,kuras varētu būt super aktrises, un braši soļot pa sarkano paklāju.par paklāju man ir gluži vienalga. bet teātris jau ir dzīve, tas nav skaistumkonkurss vai superbeibe 2122, tas viss ir patiesi. man būtu garlaicīgi iet uz teātri , kur Parisas tēlotu vientuļās mātes vai tantes Lidas māsīcas. jā, pirmās reizes drošvien būtu tīri jaukas, bet tas būtu interesanti tikai tādēļ , ka virsroku ņemtu humors. tur iekšā,pa kreisi, un tur augšā- pa vidu- būtu tukšums, es nespētu gūt gandarījumu vai sāpes, prieku, vai izmisumu. mani tas garlaikotu.
..
vēl , vakar bija makten labs vakars ar labiem cilvēkiem,šņabi un krievu mūziku. trūka tikai siļķu. bet kas var būt labāks, par prieku labu draugu lokā?
paldies viņiem!
un izgrebt ķirni ar bija gana slapji un smirdīgi, es to darīju pirmo reiz!