Tā ir viskrutākā un visbailīgākā sajūta no visām. Turklāt dzimumam tur ir maza darīšana. Vienkārši tā apziņa, ka tik, cik tu vari izdarīt (vai neizdarīt) ar savu rīcību un vārdiem, par to tu atbildi uz visiem 100 un pat Dievu nav, ko piesaukt. Ej, skaties apkārt, mācies, meklē palīdzību, ja labi gribas – pakaries. Uz savu atbildību. Bet to, ko dara vai domā pārējie, mēģināt labot vai kā ietekmēt ir fiziski neiespējami, līdz ar to tas ir bezjēdzīgs enerģijas patēriņš. Maina tikai piemērs, kuru citi ņem vai neņem.

Šādi domājošam cilvēkam vispār tā reāli nodarīt pāri nevar, viņš var tikt pie sitiena, bet tajā nejust savu vainu, kuras tur arī nav. Un tāds cilvēks arī citiem sist gribēs mazāk augstākminētās atbildības dēļ.