pirmkārt, es jūtu līdzi Tavām bēdām.
otrkārt, es te redzu stāstu, ko tu esi izdomājis un turpini sev atkārtot, malt uz riņķi, līdz tas sāk šķist īsts, ietekmēt emocijas un fizisko veselību. kāds labus sev vislaik teikt šos vāŗdus "sakošļāja un izspļāva"? tā ir pašdestrukcija. ko tu iesāktu, ja Tavs bērns tev šādi par sevi teiktu? ko Tu viņam teiktu? Ko Tu darītu, ja Tev nebūtu vismaz šī izspļautā cilvēka mierinājuma.
treškārt, gan jau ka viņai noteikti ir cits stāsts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tobrīd dzēru bez mitas. man nav attaisnojuma

(Reply to this) (Parent)

ir hc. rakstīßu papīra burtnīcā.
es nedraudu.
vnk es zaudēju beibi, viņa neatgriezīsies lv. es vnk turpinu dzīvot.
paldies, jaukā, gudrà

varbūt kad mamma nomirs (negaidu, viņai ir ļoti grūti, smagi slima) pārdošu nah dzīvokli, kļūšu par nīderlandes bomzi, un arī beibei mani vairs nevajadzēs.

iešu labāk kādu lofi hip hop klausīties

paldies Tev, ka varēju parunāt

(Reply to this) (Parent)

This.

(Reply to this) (Parent)