| |
[Oct. 26th, 2020|04:32 pm] |
|
jūtu lielas sirdssāpes, ilgas, utt jau 2.nedēļu, - pēc cilvēkiem, ainavām, debesīm, zemes. nevaru koncentrēties darbam. tas nav lock-downa dēļ (esam atpakaļ pie 100% telework ar slēgtiem restorāniem, kultūŗas pasākumiem, aizliegtu sportu, pulcēšanās ierobežojumiem, komandantstunda jau 10, u.c.), bet tas nav tāpēc. man patīk lockdown, mana iešana ārā te neko daudz nemainītu, cilvēks nevar iesakņoties 2 vietās. bet man ir OK būt par cilvēku ar skumjajām acīm šajā dzīves posmā. ļoti daudz kas ir noliegts visu dzīvi, uzkrāts, dzīvots pa apkārtceļiem. neviens, protams, šīs emocijas īpaši nevēlas uzklausīt, bet arī tas man ir ok. es par sevi parūpēšos. es nevēlos vairs priekšā sev turēt no kartona izgrieztu smailija plakātu, un kļūt par izsmējīgi pesimistisku cilvēku, tas mani krindžo vēl vairāk. man arī patīk, kāda es kļūstu sociāli šo skumju dēļ, kaut kāda daudz vienkāršāka un pateicīgāka par katru kontaktu. es iemācīšos neslēpt skumjas, un pēc tam es iemācīšos neslēpt arī savu mīlestību |
|
|
| Comments: |
Jaa.. Es reizeem aizdomaajos par to, cik pieaugot sakraajas visaadas sentimentaalas lietas un atminjas, bet lai arii agraak bija normaali to visu teikt un paarrunaat, kaut kaa aizvien vairaak pieaugushaa loma prasa to apspiest (?). Bet man paliidz, kad klausos the National, jo lai arii lead singer ir pieaudzis viirietis, vinjsh nesleepj to savu side un atgaadina arii, ka ir OK buut ar skumjaam aciim, nevis resilienti super diilot un zinaat visas atbildes. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}