Man ir bijis tāpat, but it doesnt have to be that way. Praktizēt un kultivēt sievišķību sevī ir fun, izrādās, tam nav jābūt pienākumam pret vīriešiem, citām sievietēm, dzimumlomām un kāda priekšstatiem. Retrīti mani arī krindžotu, bet patīk viss tāds tusiņš ar sevi, uzvilkt kleitu, aptīt lakatu, dejot, dziedāt, kārtot, tīrīt, veidot ap sevi skaistumu, vākt puķītes, kastaņus, akmeņus, dedzināt sveces, spēlēties, masturbēt, aplikt rotas, uzlakot nagus, astroloģija, enerģijas, rūpes par citiem. Ok, varbūt šis arī izklausās krindžīgi, bet ja to visu uztver viegli un ne pārāk nopietni, tad tas ir ļoti patīkami.

(Reply to this) (Thread)

Nu jā. Ar to es gribēju turpināt. Visus tos akmenus & pukītes & kleitas es jūtu kā sieviskības sastāvdalu, bet manipulācija, mulkību runāšana pārliecinātā tonī (mansplaining adaptācija), manipulēšana / resentment, indīgums - tās ir vnk traumas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā visa ir nemīlestība/nosacījumu mīlestība pret sevi un citiem. Un nav svarīgi, vai tu sludini sievišķību kā zemāk komentārā lasāmo formulu, ar kuru arī mani tiranizēja bērnībā (uzvedies/ģērbies taču kā meitene), konkurē, manipulē... vai arī esi radikāla feministe, kas mauc otrā grāvī, nīst, nosoda un paaugstinās pār jebkādām "tradicionālās sievišķības" izpausmēm. Been there un man tas viss aizvien vairāk šķiet kā tāda pati sevis nemīlestība un glābiņa meklēšana formulās/idejās par pareizo, nepareizo sievišķību. Tur drusku iebrauc arī šīs ezotēriskās sievišķības kustība, jo arī tai brīžiem ir raksturīga augstprātība pret citām sievietēm. Un indīgums ir aizgūts, iemācīts no senču sievietēm, kas runājušas indīgi iepriekš. Kamēr neizdosies pārraut šitās upuru saites, piedod, mīlēt pāridarītāju kā bērniņu, tikmēr vajadzēs pareizās eksistences formulas, lai kaut kā izturētu dzīvi.

(Reply to this) (Parent)