|
[May. 16th, 2020|06:22 pm] |
|
|
|
Comments: |
Es nez, man vienkaarshi ir pretestiiba pret to, kas aprakstiits, bet es varu saprast, ka tas arii ir celjsh. Jo to liidzjutiibu, kuru jaaveersh pret maati, kas bija bezdeliiga, vareetu tik pat labi tagad paveerst pret sevi un ruupeties par sevi, atziistot, ka kaut kaadas lietas nenotika taa, kaa vinjam jaanotiek, bet celjsh turpinaas. Nu taadaa zinjaa, ka nevienmeer jaaiejuutas paaridariitaaja aadaa un jaaizjuut liidzjutiibu pret vinju, lai virziitos taalaak. I am not sure of this though, just thought that's another option.
tur es jau esmu bijusi. tagad vēlos vienkārši izravēt aizvainojumu ar visām saknēm, jo tas man spiežas pa visām porām, katrā manas dzīves solī. un tas ir iespējams tikai caur mīlestību.
es domāju, ka nav ceļa apkārt piedošanai, vienkārši nav. ja nevēlies dzīvot kā puscilvēks noslēdzies savā perfektajā pasaulē kas patiesībā ir kāršu namiņš, ko atkal jauns mātes līdzinieks var sagraut ar mazo pirkstiņu.
+
Es saprotu sho. Man shkjiet, ka peec taa visa vieniigais ir ja palaimeejas ar cilveekiem, kas ir droshi un uzticami, bet kaut kaa peec trauma biezhi sanaak uzskriet tiem, kas to visu tieshi izvelk aaraa.
Nu personiski man ir tādi brīži, kad neizsakàmi besī un kaitina pat draugi, vai arï apvainojos par neko,.Es tos visus redzu kà trauma brain ierobežojumus.
Tipa, pat tie uzticamie - es vinus varu nepamanīt pat ja nāk
Nujaa, es arii meedzu vnk izsleegties no WhatsApp grupaam, kad notrigereejos, so yeah, this is true as well.
Fair enough, that makes sense! | |