Kaut kur bija tomēr norādīts – lai arī monogāmija ir ļoti nesens ieviesums un cilvēkam ne vienmēr nāk viegli, tai ir daudz benefitu, kuru priekšā ir vērts arī pacensties. Cilvēkam ir daudz instinktu, piemēram, instinkts nogalināt. Es zinu, ka šīs lietas nav salīdzināmas, bet "cilvēks ir ieprogrammēts tā darīt" ne vienmēr ir attaisnojums, lai kādu cilvēcisko paradumu institucionalizētu. Un centieni piekopt poligāmiju (es nezinu, kā šeit aizvilka no poliamorijas uz poligāmiju, bet okej) ļoti daudziem beidzas ar sāpēm uz neizpratni, jo kā var tā būt, ka ķermenis grib daudzus, bet sirsniņai sāp, ja redzi partneri darām to pašu. Un tad izrādās, ka mēs neesam tikai mūsu ķermenis, un prāts grib kaut kādu dziļāku intimitāti, kuru bieži vien nodrošina padziļinātu un unikālu fizisku un garīgu attiecību veidošana ar vienu cilvēku, pārējiem atstājot pārējo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es visam piekrītu, un tas joprojām iet kopā ar seksa neglorificēšanu kā svarīgāko intimitātes/ uzticības/ stabilitātes garantiju. un poliamorija sevī ietver gan monogāmijas gan aseksualitātes iespēju, kamēr šīs sarunas nosacītais bubulis "monogāmija" smagi tiesā visus, kam seksa ir par daudz vai par maz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiesātājiem visbiežāk pašiem vienkārši ir kaut kāda nesakritība intīmajā dzīvē starp vēlamo un esošo. Nofiksēšanās uz seksu vispār ir kaut kāda drausmīga mūslaiku tendence (varbūt lai cilvēkus padarītu stulbus, notrulinātu?), nesaprotot, ka reizēm paturēt labam draugam klusumā roku ir simtreiz intīmāk un vērtīgāk par jebkuru pisienu.

(Reply to this) (Parent)

Man šķiet, ka ultimately katrs pats izvēlas, vai kopt savu attiecību dārzu ar vienu cilvēku visu mūžu or else, I think honesty is the best policy either way.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, kultūras nozīmi nevajag novērtēt par zemu, kas vispār ir "pats", un kurš.

(Reply to this) (Parent)