| |
[Apr. 17th, 2020|11:59 am] |
|
kad sākās lockdowns man, sevi pazīstot, bija aizdomas, ka tagad nu tik sāksies sēdēšana soc medijos un netfliksā, bet nav. tas man liek domāt, ka šīs darbības patiesībā ir kompulsīvi mehānismi trauksmes apstākļos, short term gratification, lai kompensētu sev par ikdienu, kur normālais režīms ir nedaudz dzīvot ar sevi pretrunā. bet, ja viss iekšā rāmi plūst, un ir pietiekami daudz laika aiz sevis novākt un ar sevi sarunāt, tad pazūd vajadzība pēc kompulsīvas stimulācijas |
|
|
| |
[Apr. 17th, 2020|04:19 pm] |
man, nu, protams, tie psihošanas melt-downi arī ir, tagad gan diezgan reti, kopš nodarbojos ar sportu + emociju & attiecību apzinātības darbu, tomēr 50% gadījumu tie ir sensori, saistīti ar nespēju noturēt uzmanību vai ienākošo signālu un domu pārbagātību. pēc tam seko disociācija vismaz līdz nākamajam rītam. nezinu vai tas mani kvalificē autismam vai kaut kam tādam. tādi man ir apm.reizi 2 mēnešos.
pēdējais bija aizvakar un es joprojām to nesaprotu, jo patiesībā viss bija nenormāli labi, un arī darba apjoms paveicams, man vienkārši sākās no situācijas, kuru var raksturot kā diezgan ikdienišķu: "nav citu variantu kā sēdēt 4 stundas pie datora un pabeigt šito nenormāli piņķerīgo sūdu". |
|
|