Jā, valoda ir bīstama. Man riebjas tas pamācošais tonis, kādā reizēm runāju. Bet apakšā ir bailes. Lai gan jūtu, tas rada tikai izolāciju, nevis sarunu. Visticamāk sarunāties traucē tas, ka pieslēgšanās otram kosmosam var būt biedējoša un pat sāpīga. Un varbūt bail ieraudzīt kādu šķautni sevī, otru cilvēku kā savu versiju. Mierīgākos gadījumos tas man ir palīdzējis saprasties, bet šeit tomēr bail pavilkties līdzi un zaudēt jebkādu pamatu. Un kam tas palīdzētu?