manā pieredzē sirds tiešām ir kā zieds, kas veras un aizveras, kā muskulis. un ir situācijas, kad tas ir nedaudz jāpiever - tas nenozīmē nocietināt sirdi, bet sevi pasargāt. protams, jo lielāks treniņš, jo vieglāk cilvēkam ir staigāt ar atvērtu sirdi, bet tas, manā uztverē, ir nebeidzams process, iespējams, kad sasniegts, tad arī vairs nav vajadzības šajā samsārā turpināt griezties. tāpat arī esmu pamanījusi brīnišķīgu sadarbību starp prātu un sirdi - reizēm sirds aizveras, bet es to pamanu ar apzināto prāta daļu un ar to risinu dialogu - vai šī situācija gadījumā nav veca un ka esmu jau gatava tajā būt ar atvērtāku sirdi. reizēm tā tiešām notiek un tā ir jauna un līdz asarām aizkustinoša pieredze, kuru es sajūtu laikā, telpā un pilnīgi fiziski. reizēm tomēr ir situācijas, kad neesmu tam vēl gatava un es saku - tas ir ok. Mana sirds ir muskulis, ne tikai tiešā nozīmē . Es pēdējo gadu laikā esmu nodarbojusies ar tās treniņu un mani tiešām pārsteidz, ka tā vairs nav tikai mistiska, bet arī vadāma pieredze

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu man kaut kas tajā visā ir noslēpums. Iespējams drošības sajútas veidošanās vai pazušana ir noslēpums.

(Reply to this) (Parent)