bet kas ir interesanti, ka pat bez jebkādiem garīgajiem ceļiem var redzēt, ka bērnībā cilvēki par visu šo pavelkas, tad pa vidu ir tipa pieaugušo dzīve, kad prāts ir stiprs un mēs ticam ka viņam pieder patiesības un kaut kāds pārākums par ķermeni, dabu, utt., un tad vecumā atkal cilvēki sāk par visu pavilkties. Man paziņa Briselē strādā ar mākslas terapijas grupu demences pacientiem, iet kopā uz muzeju utt., un viņa saka, ka viņi apstājas uz katra soļa un par visu brīnās un priecājas - sāk satraukties tikai tad, kad viņiem jārunā par kaut ko, kas nav šeit un tagad, tipa, kad prāts sāk mest augšā, ka viņiem ir kaut kur jābūt un kāds kaut kur gaida, tikai nevar atcerēties, kur, cikos un kas (iespējams, Dievs).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā <3

(Reply to this) (Parent)