tējas krūze rokā, murrājošs kaķis klēpī un tāda mazliet melanholiska mūzika fonā.
vakar, lasot tik daudz aprunāto eat, pray, love., iedomājos, kā man patiktu vienkārši klimt apkārt pa vēl neiepazītu pilsētu ielām un iemūžināt tās. iemūžināt vecas tantiņas, kuras baro baložus, bērnus, kuri lēkā pa peļķēm, laternas, sadotas rokas, sarunas, trepes, maiznīcas un citus niekus. iedomājos, ka, ja pa rokai būtu foto aparāts, atmestu visus organizējošos pasākumus, sapulces un citas lietas, kuras piepilda manu dienu ar steigu. vienkārši staigātu pa rudenīgajām ielām un iemūžinātu jeb ko, kas pieķertu manu acu skatu. ehh.
laikam jāuzrok kāda iespēja sapelnīt naudiņu, piemēram, vasarā. bet kā būs ar tā piepildīšanu, šaubas par to māc, tāpēc īpaši nesaceros. bija arī ideja iztaujāt paziņas, radus, vai kādam nav aizķēries lieks zenīts.
hmm.. kā mani tā ideja savaldzināja.