sen nebija būts vakarā uz jūrmalu palūkoties saulrietu, bija piemirsies, cik skaists tas mēdz būt. un cilvēki, kuriem liekas, ka sēž nevis jūrmalā, bet irākā, arī liek mazliet pasmaidīt.
daža laba spriedelējumi par dzīvi un tālākiem turpinājumiem gribot negribot liek domāt par pašas turpinājumiem un uz kurieni tie mani vedīs. vispār jau skaisti, tikai bail, ka mēģinot dzīvi baudīt vai vismaz aplūkot no visādiem skatu punktiem, nesanāk pazaudēt sevi un pašai to nemaz nemanīt. tikai neiedomāties, ka līdzās stāvošie to neatļaus. gribēt jau var un cerēt, bet jāiemācās paļauties uz sevi, ka spēšu novilkt robežu.
nakšņoju pie z. negribas viņu zaudēt. būtu gatava arī to pārtraukt, ja zinātu, ka tas palīdzētu, bet šaubos vai tam ar to sakars. pie reizes savācu no viņas grāmatu. varētu kādu vakaru ielīst vannā un izlasīt viņu beidzot.
bet nu, jāiet lasīt zemenes..
ps. izrādās kādam zvana melodija ir bobs mārlijs.