Gājputnu aizlidošana ir gadu tūkstošos atstrādāta evakuācija. Vērojot to rodas sajūta, ka paliekot būs jābūt stipriem.

arī tas, jā

interesanti ir tas, ka vispār jau aktīva migrācija dzīvnieku pasaulē nav īpaši populāra, to dara zem 1% un parasti turp-atpakaļ formā.
cilvēks ir daudz mobilāks un vienmēr tāds ir bijis, bet varētu būt, ka tā sāpīgā sajūta saistīta ar faktu, ka migrācija ir kaut kas visai dīvains un šķietami nedabisks, jo tik maz kas mums apkārt patiesībā ir tādā nopietnā lielattālumu kustībā

man viņu žēl
nu ka būs tik tālu jālido un ka droši vien diezgan daudzi no viņu labākajiem draugiem (neesmu gan pārliecināta, ka putni spēj draudzēties :)) un ģimenēm aizies bojā, jo viņiem tomēr ir tāls ceļš priekšā.
jaunie tīņu putni pa ceļam noteikti dauzīsies un bara vadītājs būs noguris no nemitīgas ķērkšanas
un tad viņi ieziemosies kaut kur marokā, jā, un tur būs viszilākās vissaulainākās debesis un brīnišķīga mierīga jūra. kā sapnī. nu tā.
tas man ienāca prātā tai brīdī, kad piegāju pie mājas ārdurvīm turot rokās ar psiholoģijas rokasgrāmatām piestūķētu maisiņu un ieraudzīju un izdzirdēju sos riņķojam; izskatījās burvelīgi:)