Haļavas Dieva Virtuālais Templis - automātiskā reakcija uz praktiski visu ir "sūds"

bērnišķīgi, bet pierasts jau - īsta problēma ir tajā, ka tas ir mēslā ierobežojoši. brīdī, kad tev kaut kas beidzot jāizdara, tu atceries precedentu, kad to pašu darīja kāds nicināms subjekts, kuru tu nesauc par cilvēku, un rokas neceļas to mēģināt darīt. katrs teksts liekās iedomīgs, katrs joks - slikts, katra darbība - stulba, jo kāds jau to ir darījis un sabojājis to vairākiem gadiem uz priekšu.

es nekad nedziedātu uz skatuves, jo es zinu, ka lielākā daļa cilvēku, kas nokļūst uz skatuves izpilda PILNĪGU sūdu. es nekad nevarētu būt mākslinieks, jo es zinu, ka mākslinieks no malas tomēr ir peņa mētātājs "es vicinu otu un ķēzu uz audekla krāsainas joslas - tā ir mana māksla, cieniet mani", es nekad nevarētu būt politiķis, jo pat sakarīgos politiķus samaisa ar sūdiem (un politika piš prātu)

un tas pats visu laiku, visur. piemēram no tā izriet konkrētā problēma: taisīt pickup čiksai bārā, jo es zinu cik cheesy izklausīsies tas, ko es teikšu - es uzreiz iedomājos, kā to izpilda kkāds dumjš penis un man uzreiz riebjās tas teksts - liekās ka tas nemūžam nenostrādās, bet ja nostrādās, tad tā ir tiešām, TIEŠĀM dumja čiksa.

un lai gan es apzinos to, ka varbūt čiksa nemaz nav dumja, varētu piekrist tikai tapēc ka liekos gana labs un pozitīvi atbidētu uz jebkuru līniju, kas nāktu no manis, tā apziņa ir štrunts salīdzinājumā ar dzelzs un spaikiem klāto pārliecību, kuru aprakstīju iepriekšējā rindkopā.

izeja ir būt mēslā orģinālam, taisīt maza mēroga unikālus sūdus, lai pašam nav visu laiku sajūta, ka to jau kāds ir sabojājis, bet nepieciešamās ģenialitātes - tālāk par "jancīgu" (ahūns vārds, gadiem neesmu dzirdējis) žargonu un dažiem pārlieku inženiertehnoloģiskiem risinājumiem nav tikts.