Haļavas Dieva Virtuālais Templis - sekrēts

ok, katru bluķi skaldīt atsevišķi

pirmā lieta - pirdienbitīt, kāds audiodaiļrades gabals

un otrā lieta... (brace for impact, šis ir ņerkstamais teksta klucis) cik bieži tu uzdod sev jautājumus attiecībā uz to, ko tu dari? notiek kaut kāda virzība, bet nav uzticamu instrukciju, nav ceļa norāžu vai kartes, nav saraksta ar nepieciešamo ekipējumu, nav indikatoru vai līdz šim darītais ir darīts adekvātā manierē, bļe, nav pat skaidrs vai virzība notiek pareizajā virzienā vai pareizajā plaknē. nav skaidrības kā aizsardzībai tevis un citu sameistarotās barikādes ir paredzētas - radītāja aizsardzībai no citiem, vai radītāja norobežošanai no citiem? kam tieši tu gatavojies, kam esi gatavs?

tukši jautājumi kas būvēti uz līdz garlaicībai nodeldēta principa "blenz bezdibenī un bezdibenis blenž pretī" vai "uzvelkot masku tu tikpat slēp sevi no citiem kā citus no sevis".

tā kā postmoderns dikti-riņķī-un-apkārt-serdei-kura-zini-tā-kā-tomēr-īsti-nemaz-nepastāv man nepatīk, tad kaut kāds domu grauds šeit ir nepieciešams, tāpēc lūk - cilvēki nezin kā dzīvot savu dzīvi, tieši tāpat kā neveikli paklūpot un nejauši, bet tomēr eleganti, piezemējoties uz kājām cilvēki mēdz smejoties apgalvot ka tā nemaz nebija nejaušība un "es vienkārši esmu ellīgi veikls, hehe" tāpat arī daudz sasnieguši cilvēki, kad tiem prasa padomus, kā dzīvot dzīvi bieži gvelž sūdu, kuram sekojot ne pie kā diži nevar nonākt, jo, tas kas strādāja vienam cilvēkam būs absolūti svešāds citam - vienalga cik daudz miesnieks var sasniegt ar savu pusmetra gaļas nazi, ne gleznotājs spēs ar miesnieka nazi uzzīmēt to ko cer, ne arī kalējs spēs ar miesnieka nazi piešķirt formu dzelzs pikucim. piedevām, kad uzdodam jautājumu sirmajam miljonāram, viņa pieeja ir no cita laikmeta. nē, es nedomāju ka "tu nevari man dot padomu tāpēc ka esi vecs un neviena veca lieta nekam neder mūsdienās jo mūsdienās viss ir jauns", vienkārši attieksmes, sistēmas un pieejas ir izgājušas dažas mutācijas. puišeļvīrietis vēljoprojām alkst seksa un varas, bet "iepūt viņai sejā dūmus un viņa sekos tev visur" vairs nav adekvāts teikums, ko likt uz reklāmas plakāta. tāpat arī klasiskie "izkrita no skolas, sāka pelnīt naudas kušķus" stāsti mūsdienu kontekstā šķiet absurdi, kad pat slotas operatoriem un makdonalda "tualetes higiēnas tehniķiem" ir kāds grāds.

līnija ko es gribu novilkt un doma, ko gribu zem šīs līnijas uzrakstīt - cilvēkiem patīk meklēt un saskatīt sakarības un, pielietojot kaut kādu 21. gs māņticības paveidu, piedēvēt šīm lietām daudz par daudz nozīmes. mūs biedē neziņa, tāpēc mums gribas domāt, nē - gribas ticēt, ka kādam taču ir atbilde uz to KĀ pareizi dzīvot, tikai loģiski, ja atbildes meklējam pie slavenajiem un bagātajiem, sak' "bļeģ, kurš tad fucking zinās kā dzīvot veiksmīgi ja ne jūs, bagātie kucesdēli!". mēs atsakāmies pieļaut domu, ka šis otrās šķiras eksistenciālais jautājums ir bez atbildes.

es esmu gatavs reižu pa reizei uzdot tukšus, padumjus, pat stulbus jautājumus, ja šī pus-anonīmā ņerkstēšana noved mani pie tumši pelēkas, neko neatrisinošas atbildes, kas kkādā formā tomēr mierina.