Haļavas Dieva Virtuālais Templis - aizej aprunājies ar savu vecmammu par viņas dzīvi

es izdarīju labu darbu, labu darbu pēc manas skalas, citiem tā varbūt ir ikdiena un viņi sprauslās, bet hey - ēd kaku. Es aizgāju pie savas mammas puses vecmammas un paprasīju lai viņa man pastāsta savas dzīves lietas cik nu viņa atceras. Svarīgākos pieturas punktus, cilvēkus, vietas, notikumus, cilvēcisko faktoru, kuru pievilkt klāt pie vēstures lietām kuras kādreiz samācītas, tagad vairāk vāc putekļus pakausī nekā tiek cieņpilni vēzētas argumentētās diskusijās. lai gan daļu audzināšanas un auklēšanas man mazam esot veica arī viņa, "ko tu darīji kad karš sākās" vai "ko teica tavi vecāki kad notika ulmaņa apvērsums" nav tas ko mazs sūdabrālītis prasa savai omei no smilšu kastes vidus... izkonspektēju no viņas teiktā gana daudz, bet vienā piegājienā tiku tikai līdz kara slieksnim. vērtīgi pavadīta dienas otrā puse, daudz cilvēcīgā nāk ārā, sausās 20. gs traģēdijas laika tagad papildina arī dažas mazas ainas no subjektīvā novērotāja puses. vērtīgi likās, neesmu vēl pabeidzis, būs vajadzīgs vēl viens vai divi piegājieni, bet mana senākā genofonda pārstāvju tēli man iztēlē spēs kūņoties, ja vēlēšos.

viena no tām neparedzamajām lietām, kuras tikai darot apjaut, ka tevi tas interesē un aizrauj. saproti, ka vēlies dzirdēt vēl, ka nespēj paredzēt kas šajā cilvēka stāstā notiek tālāk, jo šis stāsts nav izklaides mērķim kopā salīmētu klišeju virkne - tas ir īsts un pilns lietu un cilvēku, kas sen jau vairs neeksistē. vienā vārdā - iesaku. ja neesat runājuši ar saviem vecvecākiem par viņu dzīvi kā veselu stāstu un jums ir iespēja to izdarīt, apsveriet iespēju to izdarīt, savādāk var gadīties ka šis tas paies jums garām un aizies. pavisam. kāpēc? nezinu, pieņemot ka kādreiz tiks atrasta meiča kuras krāsniņā būs iesēja, atļauja un varēšana uzcept atvasītes, es negribētu, lai man būtu jāsaka "es nezinu" kad stāstītu mazajiem sūdumērkaķēniem par viņu senākajām saknēm no viņu tēta puses. nebūs jau tā, ka kādam tas rūpēs tad, bet pašam vismaz vainas apziņai nebūs kur ieperināties.



plānots bija šo ierakstu izdarīt samaisot ar sūdiem latviešu meitenes kas aizbrauc uz ārzemēm un noslēdz fiktīvas laulības ar karamelizēta cukura krāsas cilvēkiem, bet tas pavediens šobrīd pazuda. nekas, tas stāsts cerams nekur nepazudīs, jo bezjēdzīgs niknums nav prece, kas šaipus acāboliem ir deficītā.