Haļavas Dieva Virtuālais Templis - ja es būtu polārbāzē

izlasīju nesen bbc rakstu kur bija intervija ar ārstu kurš vairākas 9 mēnešu sezonas pavadījis polārajā stacijā antarktīdā. ja es būtu atbilstošas jomas un klases eksperts es arī tā gribētu (kules kasīšanas ekspertus viņi neņem, bet kkāds inženieris vai tehniķis gan jau ka komandā ir). intervijā ārsts saka, ka nopietnas problēmas sagādā tas, ka cilvēki mēdz jūgties nost, ar visu to ka viņi nav vieni un ka ir internets. īstenībā tieši tāpēc es gribētu - aizbraukt un lēnām just kā pats eju ciet.

caur internetu redzēt, ka pasaule tālumā turpinās, bet bez tavas līdzdalības. pārliecināt sevi par situācijas pareizību, par to, ka tikt izolētam no pārējiem cilvēkiem 80 grādu salā ir loģiski un nepieciešami. sākumā es būtu draudzīgs pret pārējiem komandas locekļiem, bet ar laiku viņi piefiksētu, ka es tikai tēloju, ka draudzīga ir tikai fasāde un šī fasāde visu laiku kļūst plānāka, līdz manas interakcijas ar viņiem būtu tikai nepieciešamības robežās - strādājot un ēdot (nu un vēl reizēm spēlējot šahu ar otro jukušāko stacijas iemītnieku). es savā dzīvojamajā kambarī mēģinātu no atkritumiem izgatavot ugunsmetēju gadījumam, ja pēkšņi notiek kā filmā "the thing", bet man visu laiku nesanāktu.

principā es darītu to pašu ko šeit - ienīstu sevi un ienīstu citus, bet, tāpēc ka tur ir maz visa kā, balss manā galvā būtu daudz skaļāka un riebums stiprāks. kad man sāktos pirmās halucinācijas es tās pierakstītu un attēlotu uz izlietotiem papīriem un konservērtas pārtikas iepakojumiem, es nodrošinātos lai manas halucinācijas izklausās trakas, bet attēli izskatās biedējoši. tas protams satrauktu stacijas vadītāju un ārstu, bet es turpinātu apmierinoši pildīt savus pienākumus un visus "trakuma" testus es izturētu vismaz sekmīgi tādēļ viņi lielākoties liktu mani mierā, bet droši paliek drošs atņemtu nepabeigto ugunsmetēju.
tad kādu reizi vētrā saplīstu kāda antena vai truba vai kas tamlīdzīgs - kāds svarīgs aprīkojums tiktu bojāts un remontdarbus būtu iespējams veikt tikai absurdi apdraudot kāda viena brīvprātīgā dzīvību. visiem ekspedīcijas locekļiem klusu ciešot, skatoties no viena pie otra, cerot ka pieteiksies kāds cits, es liktu viņiem uzelpot vieglāk piesakoties par brīvprātīgo. ārsts negribētu ļaut man to darīt jo uzskatītu, ka man ir delīrijs, bet komandas vadītājs ar šaubām sirdī man šo darbu tomēr uzticētu. tas, kas man būtu jādara nebūtu nekas grūts - kaut kas līdzīgs durvju turēšanai vaļā vai troses aizvilkšanai no punkta A līdz B, bet pastāvētu kāds milzīgs risks kā stindzinošs vējš durvju ailē vai trakojošs ugunsgrēks telpā kurā trose jānovelk. es šo uzdevumu paveiktu un finālā no kādas gūtas traumas saļimtu un tālāk kamēr mani vestu uz medpunktu redzētu tikai savas spēkā pieņēmušās halucinācijas un dzirdētu sava neprāta balsi. es varētu neizdzīvot vai palikt komā līdz brīdim, kad kāds pakluptu pret mākslīgā elpinātāja vadu, bet es varētu arī izdzīvot, atgūties un finālā es atgrieztos apskādēts, bet dzīvs, nestabils, bet funkcionējošs, nojūdzies, bet sabiedrībai nekaitīgs. tāpat es būtu palicis mežonīgi izskatīgs (gaumīga rēta vai kāds kibernētisks implants krūšu kurvī liekot būdai izskatīties lielākai)
man iedotu prēmiju un aizsutītu mājās, es nopirktu pavisam mazu zemes pleķi mežā, tādā vietā, kur ziemā daudz snieg. tur es uzceltu nelielu māju ar biezām sienām, kur es vakaros pagrabā montētu ugunsmetēju. tad es kkad nomirtu nikns un viens no kkā stulba, piemēram, hipijiem cenšoties apskaut kokus nejauši aizsākta mežu ugunsgrēka vai kaut kā tamlīdzīga.
es būtu dikti nikns, bet balsis un trakums mani jau gaidītu otrā pusē (vai ekvivalenti daudznozīmīgi noslēguma vārdi)