Haļavas Dieva Virtuālais Templis - kārtējais blenšanas produkts

novērojums: ja meitene saņem savus ne pārāk garos matus astē un tad atsperīgā solī kaut kur steidzās, viņai mati uz katru soli plivinās apkārt. rezonanse bitches. no rīta puses vari braukt un skatīties kā kratās meitenēm mati (nav tiks silts lai skatītos kā kratās kas cits). katra savādāka - cits matu garums, astītes ciešums un stiprinājuma vieta pie galvaskausa, kāju un soļa garums un soļu skaits sekundē, tāpat arī kratīšanās un lēkāšana katrai savādāka. patīkami reizēm tā laiski pētīt mazsvarīgas lietas. bet es saku ko teicu agrāk, pilnīgi visi mati saņemti mazā bumbiņā galvas centrā nekam neder - vienalga ka nemazgāti un "omg man gali šķeļās", tapāt būs labāk jebkādā savādākā veidā izlaisti vai savākti. bet arī mazā sūdu bumbiņa ir labāka par gariem matiem, kas saņemti ciešā, ciešā astē kas karājās no pakauša augšas. šajā vietā man meitenes sejā teiktu "ai nu tu vispār nesaproti" (un es tīri aiz pieklājības nemēģinātu izvēdināt viņu galvas ar ķieģeli), bet seriously, meitene uzreiz izskatās kā kkāda iedomīga un pārsteigta ķirzaka kas nespēj pamirkšķināt vai nomainīt sejas izteiksmi supercieši savilktas astes dēļ. es spēju iebraukt teorijā (meitenes un viņu mati: ievads mijiedarbības izpratnē 1. sējums) aiz mazās kak-matu bumbiņas, bet to lietu, kas liek meitenei izskatīties pēc varāna, kurš cenšas maskēties par zīdītāju piespraužot sev pie pakauša zirga astrus, man neizdodas saprast.

pārsteidzoši cik ļoti vienu mēsla cilvēku var definēt viņa riebums, naids, niknums un vispārēja nepatika pret konkrētām lietām. normāli cilvēka attēlam un vārdam tu piekarini lietas, kas viņam patīk, lietas ar ko viņš aizraujas, kam velta laiku un resursus. es nevaru iedomāties ko es varētu tādā veidā piekarināt sev. es sevi definēju ar tām lietām, ko ienīstu, nevis ar tām pāris kuras man varētu patikt, un pat tās man patīk daļēji tāpēc, ka citiem tās besī (piem. atomenerģija un ļauni joki).

uz sesijas sākumu būs kārtējā ilustrācija.