nezinu, vai to, ko es šonakt darīju ar slēpēm, tiešām var nosaukt par slēpošanu, bet kaut kāda kustība naktī caur piesnigušu mežu dziļos Vidzemes laukos ar pāris lukturīšiem uz pieres tomēr notika. sākums bija tizls, jo ir tomēr grūti saprast, pēc kāda principa kustēties ar diviem slēpju gabaliem pie kājas, ja nav neviena, kas iedod kādas instrukcijas, vai arī ir vismaz divas dažādas pamācības. kaut kā tomēr iemanījos kūļāties uz priekšu, kad pienāca pirmais nobrauciens. bremzēšanas māksla priekš manis joprojām ir pārāk advancēts līmenis, tā nu bezpalīdzīgā ātrumā šļūcu lejup un, protams, nolikos uz vēdera. viena slēpe atkabinājās un aizšļūca kaut kur satumsušā tālumā uz meža pusi, bet otra nebija dabūjama nost. tas iedarbojās diezgan satracinoši un es jau biju gatava tālāk iet kājām, taču sapratu, ka 1) tā būtu padošanās 2) tas būtu nožēlojami 3) tā es neiemācīšos slēpot.
tad es atslābu un kūlos tālāk, un tas sagādāja daudz prieka.
apmaldījāmies.
no 7 cilvēku kompānijas lukturīši bija četriem, un es nebiju to skaitā. divi lukturīši aizslēpoja pa priekšu, viens tika izslēgts, un aiz muguras iepalika pēdējais. tā nu es kādu laiku šļūkāju viena pa vidu sniega pustumsā, pilnmēness noslēpies aiz lietus mākoņiem, un tā bija tik laba sajūta.
pēc astoņiem kilometriem tikām tomēr atpakaļ sākumpunktā, salecām mašīnās un braucām uz lauku pirtiņu (mmmmm, mūžīgais kaifs)
šodien pa ceļam uz mājām nopirku vannas putas un tagad man ir svētdienas vakara čiliņa plāns :)
