mēs ar Mēnesi spēlējam spēlītes, ēdam sauli. reizi mēnesī viņš uzvar un apēd visu, un laimīgs apaļiem vaigiem naktīs spīd pa visu debesi man acīs. tad mani vilki lien ārā no meža un kauc "atdod, atdod! auuuu, resnais, dzirdi?" tad viņi kož mēnesi un pa gabaliņam plēš viņam sauli nost. noplēš visu un ielien atpakaļ mežā mierīgi snaust. bet Mēness nesnauž, viņš klusiņām pa naktīm sazog visu sauli atpakaļ un vilki nosaluši atkal mostas. jā, saules viņiem šonakt atkal pietrūkst.

it kā jau Maskavā uzkrītošu smaku nebija un gaiss nesmirdēja, bet, atgriežoties Rīgā, jūtama izteikta jūras un meža smarža.... plaušu kaifs. :)

Maskava tik masīva, varena un milzīga. laikam tāpēc pa pāris dienām paspēju sailgoties pēc mazās, mīļās, tīrās Latvijas.

sestdien nobraucu savu pirmo velomaratonu. pirms starta vienubrīd likās, ka ar savu mtb tanku ne tur esmu nokļuvusi - visapkārt pūciņvieglie šosejnieki ar zīmuļa platuma riepiņām, krosa pedāļiem un ragainām stūrēm, braucēji nopietnām sejām un gludi skūtām kājām...
pa vidu tomēr bija arī draugi mtb entuziasti, tā ka vientuļi nejutos.
diezgan nokaitināja stumdīšanās pirms starta, kad visu satiksmi bloķēja "ģimenes brauciena" dalībnieki, kuriem starts bija paredzēts 10 minūtes pēc mūsējā, bet
starts tika dots, simtiem velosipēdu milzu masa sakustējās, ieskrējās un turpmākās divas stundas ausīs zumēja maiga riepu dūkšana pret asfaltu, braucēju elpas vilcieni un vējš ausīs.
diezgan ātri sapratu, ka nepārtraukta mīšanās pret vēju cēlā vienatnē ir lieka spēku tērēšana un, kad mēle bija pār plecu, ik pa laikam iesēdos astē kādam bariņam, kura aizvējā braucot atvilku elpu un minu tālāk.
par to, ka arī šosejas velomaratons ir ekstrēms pasākums, pārliecinājos, kad ieraudzīju, kā viņi krīt, ar 40 km/h aizšļūc pa asfaltu un vairāki citi vienam kritušajam gāžas pāri. viens norakstījās lielā barā man tieši priekšā pāris metru attālumā. strauji sabremzējos, iebraucu pļavā un savādā kārtā man pat izdevās izvairīties no masu sadursmes. kādi pieci citi braucēji gan palika turpat, sacēluši putekļu mākoni. nobrāzumi pēc tam daudziem bija diezgan briesmīgi.

uz šosejas velosipēdu fona stunda un 52 minūtes, ko veltīju 60 km distancei, izskatās diezgan čābīgi, bet teikšu, kā ir - es nezināju, ka ar savu mtb riteni varu tā dragāt. :) parasti pat uz Jelgavu 50 km knapi iekļaujos divās stundās.

un sajūta pēc tam vienkārši fantastiska.
Japiņa Tele2 velomaratonā vai nu jānopērk speciālie šorti ar dibenpolsteri un jābrauc 80 km, vai arī jāsaudzē sēžamais un jāmin krosiņā 32nieks.
un vispār. gribu uz mtb velomaratonu pa mežu.

viņi lika mums raudāt. :)

vispār vakar arī bija riktīgi forša diena - sākās Lūzumpunkta Pilsētas medību jaunā sezona. pirmo kontrolpunktu diemžēl nokavējām un palaidām garām airēšanas prieciņus, bet tas nekas - arī otrais punkts bija foršs, dabūjām izskrieties pa Āģīti ar kājām. pašās beigās sanāca saraut finiša spurtu pāris km, un izdevās - iebildēju finišu gandrīz sekundi sekundē.
šodien foršs tonusiņš.
nebūtu slikti notēmēt uz vēl kādām medībām citās pilsētās, tā ir laba iespēja izpētīt vietas, kur ikdienā parasti kāju nesper, jo liekas neinteresanti vai nav pa ceļam.

es tomēr to izdarīju. abas ar melodija paspējām pāris minūtes pēc pēdējā brīža piereģistrēties un pievecām Stipro skrējienu. kļuvām par stipriniecēm trešo gadu pēc kārtas. :) melodija atkal ir Latvijas stiprāko dāmu septiņniekā, es kaut kur ap trešdaļu figurēju ar savām 10 soda minūtēm. man jau pagājušā gadā tās baļķu sienas nepatika, šogad pieveicu divas, bet pašai augstākajai apskrēju apkārt - jutu, ka līdz augšai netiktu un riskētu noplivināties zemē. vēl, piemēram, eļļainā siena priekš manis bija diezgan nereāls šķērslis - līdz augšai pietrūka pusmetrs un likās jau, ka tūlīt šļūkšu atpakaļ, bet tad mani aiz rokām, kājām un bikšu gumijas paķēra un uzvilka augšā divas citas dāmas, kas jau bija uzķepurojušās līdz augšai. liels paldies viņām. :) (īsāk sakot, jāsāk kačāt rociņas. tajās spēka nav vispār.)
kopumā trase šogad tiešām bija grūtāka un dubļu divreiz vairāk, bet viss bija tieši kā vajag, jo laiks bija saulains un silts, un skrienot tā vien prasījās vislaik kādā plančkā iemesties un atvēsināties. :) pagāšgad tieši ledainais ūdens atņēma ļoti daudz spēka, bet šogad tas bija patīkami uzmundrinošs. :)
rezultāts nav nekāds ūber, bet tāds arī nebija mērķis. skrēju čiliņā ar mērķi izbaudīt un finišēt. un bija jautri - tur neviens ķermeņa kvadrātcentimetrs nepalika tīrs. :D

sēžu tagad siltā vannā un jūtos ļoti labi. :)
nākamgad jābrauc atkal, un bez kaut kādas raustīšanās turp atpakaļ kā šogad.


p.s. varbūt kāds var ieteikt superefektīvu zilumu/nobrāzumu smēri?

Raivja draudi Kārlim: "es tevi piedzirdīšu un atstāšu glābējsilītē!"

pirmām kārtām mēs piederam paši sev.

vētras izdaiļo vīrieti

rāpjoties ārā no upes, esmu iedzīvojusies pamatīgos zilumos. viens celis uz pusi resnāks, nekā otrs, un pieņēmis ceriņu krāsu, bet uz stilbiem ir kaut kas līdzīgs vairākiem milzīgiem puniem. tā iet, ka rāpo pa akmeņiem,
( bet par visu pēc kārtas. )