kas augstu lido, zemu krīt.
pikēju.
baigi smagas ir tādas lielu sapņu piļu drupas.

es braucu ar velo
jo tas ir ātrāks par sabiedrisko transportu. (Vidējais sabiedriskā transporta ātrums Rīgā km/h: Autobusi - 21,13; Trolejbusi - 15,51; Tramvaji - 15,98. Sastrēgumstundās (uz darbu un no darba) šos ciparus droši vien var dalīt vismaz ar 2.)
jo ar to var aizbraukt tur, kur nevar tikt ar sabiedrisko transportu, vai automašīnu, un kur slinkums iet ar kājām.
jo tu neesi atkarīgs no kustības grafikiem vai degvielas cenām
jo uz velosipēdu nekad nav jāgaida (paņem un brauc)
jo velosipēdam vienmēr var atrast parkošanās vietu
jo par to nav jāmaksā
jo braukšana ar velo ir iespēja izvēdināt galvu, uzlabot pašsajūtu un garastāvokli
jo ar velosipēdu var braukt gan pa ielu, gan ietvi, gan pa pludmali un pa mežu
jo velosipēds nekad, nekad, nekad nerada jebkādas smakas
jo velosipēds ir kluss
jo ar velosipēdu var ātrāk un labāk iepazīt pilsētu (kur kas atrodas utt.)
jo autovadītāji velosipēdistus sāk arvien vairāk ievērot un cienīt (un pasākums līdz ar to kļūst drošāks)
jo velosipēdu visur var pārvadāt (bagāžniekā, vilcienā, sabiedriskajā transportā)
jo pat Statoil’ā var noparkot velosipēdu un nopirkt rezerves kameru


un tu?

zaļajiem sanācis perfekti iztroļļot holandiešu naftas gigantu Shell - Greenpeace un daži Occupy Wall Street aktīvisti uztaisījuši akciju par labāko reklāmas saukli naftas sūknēšanas plāniem Aļaskā. .
(zem bildes visa galerija.)
ar to gan Shell pazemošana neaprobežojas - viņi uztaisījuši arī fake twitter kontu, kurā nemitīgi tiek publicēti izmisīgi aicinājumi neizplatīt arcticready.com tālāk, kā arī izveidojuši fake video no izgāzušās "Shell korporatīvās ballītes". :D
reku te uzrakstīts vairāk

vakar ap plkst.22 kādu brīdi raustījās elektrībiņa, tad pusminūti spuldzītes spīdēja pavisam vāri, līdz izdzisa pavisam. pēc kādas pusstundas sveču gaismā pienāca īsziņa no Latvenergo, ka radušies bojājumi, kas tiks novērsti līdz nākamās dienas plkst.22.
tā nu sveču gaismiņā līdz pusei noskatījāmies multfilmu (līdz laptopam nobeidzās baterija) un ļoti laicīgi devāmies čučēt.
pa nakti ir pavisam izlādējies telefons, atkusis ledusskapis un virtuvē izveidojusies pieklājīga peļķe, bet tas nekas.
tieši tikpat nomierinoša ir silta rīta duša sveču gaismā.

divas dienas vajājām sauli. tukšas pludmales Kolkas apkaimē, saules stari starp mākoņiem un pēkšņas lietusgāzes, no kurām bēgt. slapja telts un nakts automašīnā.
saulē sasiluši, raupji mola akmeņi, maigas pļavas un vēl maigāka pludmales smilts, liedaga oļi, meža mētras un čiekuri, dabas taku dēļi, mazpilsētu veikaliņu gludās grīdas, pāris siltas peļķes, spirdzinoša jūra un Engures ezera dūņainā dzelme - tas viss zem manām kailajām pēdām. jutos kā no jauna atklājusi svarīgu maņu sevī un aizmirstu dimensiju pasaulē.
mēs dzīvojam paradīzē.
vajag nozagt laiku pa laikam brīžus vientulībā - tie ir tie, kuros netraucēti klausīties. sevī, apkārtnē, uzsūkt sajūtas un tās izgaršot līdz pēdējai niansei.
un nekas un neviens neiejaucas, nejautā, nepieprasa.

šovakar sanāca triatlons saulrietā. lēns, lēns skrējiens trijatā ar dzīvokļbiedriņiem pār Salu tiltu uz Lucavsalas pašu galu un atpakaļ. Lucavsalā tagad tik mīlīgi, ka, pārskrējuši mājās, uzlecām visi uz riteņiem un aizbraucām nopeldēties. un Rīgas torņu siluets uz oranžu, mierīgu debesu fona ir vienkārši burvīgs. tikai tai zilajai Samsung reklāmai gribas iemest akmeni.
tagad kaifiņš mājās ar ūdenspīpi un veselības dzērienu no vēsas, tumšbrūnas pudeles sveču gaismiņā.
absolūta labsajūta. :)

tiklīdz man mēģina borēt pareizo attieksmi pret reliģiju, tā attieksme automātiski iebrauc vēl dziļākā grāvī.
jūtu, ka par manu pagānisko dvēseli Līgo vakarā aizlūgs īpaši stipri (ka nesalauž kādu solu Mežaparkā).

sastingu un platām, apbrīnas pilnām acīm skatījos, kā bite dažu centimetru attālumā no manas sejas izmisīgi staipa savu dzeloni cauri aizsargsietam.
- Zanīt, nebaidies, cauri neizkodīs!
- es nebaidos, es vienkārši nekad vēl neesmu redzējusi bites dibenu tik tuvu savai sejai!

vakar bija fantastiska diena dravā, veidojām jaunas saimes. izceļot ārā vienu rāmi, var redzēt visu bites dzīves ciklu - pārtikas šūnas, jauno bišu kūniņas, tūkstošiem bišu, kas zumēdamas nemitīgi rosās, lielāki trani un viena liela bišu māte uz visiem tūkstošiem.
viens liels strops bija izspietojis un uz mūsu ierašanās brīdi ap tuvējā ozola zemāko zaru bija izveidojies milzīgs, sanošs bišu kamols. Ojārs uzsita pa koku un daļa bišu iekrita spieta kastē. citas joprojām turējās pie koka un vēlāk viņš tās kā skaidu kaudzīti noslaucīja nost un ievietoja kastē. kasti ciet un prom uz vēsu pagrabu. pēc pāris dienām, kad viņas būs izsalkušas, spietu ielaidīs stropā, kur viņas sagaidīs pārtika, klusums un miers, un bites būs apmierinātas.
pirmajā dravā vairāk kā tāda laumiņa plivinājos apkārt ar dūmu kanniņu, bet otrā dravā bija riktīgi jāpastrādā - jānovāc medus no 11 stropiem. pie septītā stropa pļava jau vārījās no dusmīgām bitēm, tā ka no turienes vajadzēja iespējami ātrāk tikt projām.
man, protams, bija pilnais bitenieka kombinezons ar aizsargsietu priekšā sejai, bet cepurīte nemitīgi slīdēja nost no pakauša, tā ka es brīnos, ka neviena nepamanījās iedzelt man kaut kur vaigā vai degunā. vienu dzēlienu gan saņēmu - viena bite bija iebāzusi dibenu manas kedas ventilācijas kniedē un cauri zeķītei iemauca pēdā.

tikko uzausis sestdienas rīts.
- mosties, ejam ārā basām kājām klausīties rītu!
- ko...? ... cik pulkstens?
- 4:30
- ...nu ne jau tagad... aiziesim rīt.
pagriezos uz otriem sāniem, tomēr galvā sākās miegains monologs. "rīt taču pilsētas medības, vajag pagulēt. bet tas rīts droši vien baigi smukais. un vēl ar basām kājām. bet baigi agrs tomēr. labāk rīt. kaut gan... rīt visi būs noguruši un pēc pirts diez vai kāds no mums pamodīsies tik agri. bet ja nu mēs pēc tam atkal ejam gulēt? ko gan citu mēs vēl varētu tik agri darīt? jā, mēs droši vien pēc tam atkal iesim gulēt. jāceļās ir. ārā gaišs. putni!"
uzvilku krekliņu un gājām basām kājām pār pagalmu uz upi.
putni kā traki čivina, un tā rīta smarža! Ilzes mamma vēlāk teica, ka pēc Jāņiem viņi atkal pieklusīs. tad jau pareizi darīju, ka spītēju miegam.
sēdējām uz laipiņas, klausījāmies, līdz kļuva vēsi.
miegs gan no rīta bija ļoti, ļoti salds, gandrīz aizgulējāmies.

šodien krāsoju bišu stropus. brīžos, kad apklusa zāles pļāvējs, klausījos, kā ota klusiem švīkstiem slīd pār virsmu, un priecājos par to laimīgo klusumu galvā, kad visas domas salijušas krāsas pilnajā pindzelē un nekas, nekas, nekas visā plašajā pasaulē tās netraucē.
bišu sanēšana blakus pļavā gandrīz pārskanēja putnus. Miers.
es kādreiz arī gribētu tādu miera ostu. mežu putniem, pļavu bitēm, bet man dobīti pie mājas ar redīsiem un salātlapām. un, kad pie manis brauktu ciemiņi, kurtu pirtiņu un ceptu kanēļmaizītes. :)

es esmu ugunsdrošās šķiltavas. šķil, šķil, šķil, dzirkstele lec, bet nedeg.
bet tu kā tāds naftas magnāts - presē mani un smel, presē un smel manu melno zeltu. bezgalīgais urbis nesteidzīgi un monotoni katru dienu griežas uz riņķi, maļ cauri smadzenēm, ārda iekšas un pumpē rezerves. zini, tās ārpus iepakojuma ir bīstamas.
mazpamazām tava bāze ir aizsvilusies, rūkdama deg un vairs pat īsti nespirinās pretī.
ka nesprāgst vienreiz.
kaut gan ko tur uztraukties - neviens nav neaizvietojams un vai tad mums muļķu trūkst, no kuriem visu izsūknēt.