man šodienai bija tik grandiozi plāni. piecelties laikus, aiziet uz jogu, aizbraukt uz lidlauku...
bet es vakar biju ballēt un pamodos 12os. jutos visu nogulējusi un jau īgni norakstīju dienu, bet tad saņēmos, tomēr izvilku pakaļu no mājas un minos uz lidlauku.
iebraucot lidlaukā, sajutu to tīro prieku visā ķermenī, kas tur vienmēr ir. satiku Dzintaru un pārsteidzošā kārtā arī Krišu, kurš nav aizbraucis uz Indiju lidot, jo, kā izrādās, gaida ģimenes pieaugumu. :)
debesis pilnas ar mākoņiem, virs 300 metriem viss pelēks. Dzintars teica, ka no rīta varēja lidot virs mākoņiem un redzēt sauli, bet, kamēr aizripinājos līdz Rumbulai, mākoņi jau bija sabiezējuši un virs tiem vairs nevarēja tikt.
bet
svarīgi jau ir tikai tas, ka mani tomēr uzšāva gaisā. :)
satraukumā drusku trīcēja kājas - pa diviem gadiem esmu mazliet atradusi no spārniem.
cēlos augšup un zeme pamazām ietinās dūmakā. kad vinču aiz mākoņiem jau vairs nevarēja redzēt, atkabinājos no virves un iestājās miers. brīvais lidojums un laime. skats šoreiz gan tāds nekāds - viss brūns un pelēks.
kad laidos lejā, virs meža ieplanēju turbulencē un brāzmiņas sāka mētāt spārnu, bet viss kārtībā, Dzintars mani pieskatīja un veiksmīgi piezemējos. sejā nenodzēšams smaids un tikai tad pamanīju, ka rokas galīgi sasalušas. :)
es priecīgs. :)

sirdī esmu pensionārs jeb - es piederu "izdzīvotāju paaudzei".

reku te var noskaidrot, vai veids, kā tu domā un izturies pret procesiem un lietām, atbilst laikam, kurā esi dzimis.

dārgie draudziņi,
torch ir izveidojis baltāko un priecīgāko komūmu cibā - ziemas_prieki.

Tur varēs!
- pārrunāt aktuālo sniega lipīguma koeficientu un tā piemērotību sniegavīru celšanai vai pikošanās kariņiem,
- meklēt un atrast ceļa biedrus tuvākiem un tālākiem braucieniem uz kalniem,
- dalīties aktuālajā informācijā par to, kur un kāds kalns ir vaļā, kādā kvalitātē un cik garas rindas pie pacēlājiem,
- pārrunāt labās un sliktās lietas par trasēm, ieteikt bezmaksas slēpju maršrutus utt.,
- uzzināt vai ieteikt, kur nopirkt labākās ragaviņas un/vai ābolīšus šļūkšanai pa kalnu,
- visu ko noskaidrot no cibiņu pieredzes par ziemas inventāru, iespējams, notirgot kādu slēpi, slidu vai dēli vai to iegādāt,
- runāt par un ap ziemu, tās gaidīšanu un baudīšanu,
un vispār visu forši tā. :)

lūgtum pievienoties.

pirms 24 stundām beidzās foršākās šā rudens 24 stundas.
sestdienas rītā stresa nebija, tikai priecīgas gaidas par visu, kas sagaida turpmāk.
sākām ar orientēšanos pa Pļavnieku apkaimi. noskrējām labi, tikai pārlieku iespringām uz visu nenozīmīgo punktu savākšanu, līdz ar to atpalikām no pārējām komandām. pēc rogaininga sekoja velo posms pa mežiem, kur mēs satikām "Zaļš žirafs bez violetas astes" trijotni. kopīgiem spēkiem iekarojām pirmo pamesto angāru - kolektīvi tika cilāti gan velosipēdi, gan mēs, meitenes. tā nu mēs vieni no otriem vairs pārāk neatrāvāmies, līdz beigās visur devāmies kopīgi, visnotaļ omulīgā, draudzīgā un priecīgā gaisotnē pilnīgi bez jebkāda iespringuma.
kad satumsa, sākās lietus un vienlaikus saplīsa manas jakas rāvējslēdzējs. bet tas nekas, mēs tāpat visu laiku kustējāmies un auksti nebija.
patika kāpt kokos tumsā, kad nevar redzēt augstumu. patika pa dubļiem, smiltīm un sūnām braukt, kaut arī manas plikās, nobrauktās riepas pie spēcīgākas mīšanās spolēja uz riņķi un galīgi negāja uz priekšu. patika maldīties pa slapjo mežu tumsā un rāpties ar virvēm tiltā, un kāpaļāt pa pamestu torni dzelzceļa malā.
ap trijiem naktī bija jau aizmirsies, kas ir "sausas kājas". žļurkstinājāmies pa meža dubļiem un sarunu tēmās pavīdēja "mājas" un "siltums", un "karbonāde", bet vājuma mirklis bija īss - neviens nevienā brīdī nesāka čīkstēt, un turējām buru braši līdz pašam galam.
kā jau prognozēju, diezgan stipri nožēloju, ka neuzrāpos siltumtrašu konstrukcijās - bija jau ap pieciem no rīta, 17.stunda trasē un baidījos, ka ne pašai pietiks spēka rāpties, ne miegainajiem un nogurušajiem komandas biedriem - mani pieskatīt un drošināt. ņemot vērā manu absolūto pieredzes trūkumu alpīnisma jautājumos, nolēmu labāk neriskēt. nu, velti, velti.
kopumā mēs sešatā tik ļoti izbaudījām katru no posmiem, ka beigās pārīti nācās izlaist, citādāk mums tās sacensības būtu ievilkušās uz visām 28 stundām. :D
vienīgais spriedzes mirklis gadījās laivu posmā - es, kā vienmēr, mūždien baigi centīgi airēju, problēma tikai tā, ka nekad nesanāk taisni. :D bet tas sīkums. pēc airēšanas savācām pēdējos spēkus un aizmināmies pēdējoreiz uz mežu, un tad iestājās pilnīgs un absolūts nogurums un prieks.
gribējās labsajūtā dejot un lēkāt.
kopējie secinājumi - bez sava Kārļa un žirafu Sergeja mēs būtu absolūti LOST. Lieliski noderēja žirafu Mārtiņa prožektori, kas izgaismoja mežu kā dienā, savukārt Rihards un Raimonda ne tikai paši turējās braši, bet uzturēja arī brīvu gaisotni pasākumā.
esmu sajūsmā par jauniepazīto žirafu trijotni. jūtu/ceru, ka tā nebūs mūsu pēdējā tikšanās. :)
man savukārt jāiet pakačāties alpīnismā.
mājup braucot gan nogurums un miegs nāca virsū kā nāve - pat apstājoties pie luksofora sarkanās gaismas, smadzenes momentāni iesnaužas.
nepārtrauktā graudaugu batoniņu un riekstu graušana pamatīgi dedzināja punci, tāpēc pašā vakarā biju ļoti priecīga par nenormāli gardiem, svaigiem rukolas-siera salātiem vakariņās. :)

reku bilde no tā virvju uzdevuma, no kura es nenoraustījos (man bija tematiskas zeķītes, hehe)

man jau diezgan drīz pēc pirmā BAR sākuma bija skaidrs, ka gribēšu braukt vēl.

četras stundas uz Daugavas.
debesis pilnas ar pasteļu mākoņiem un gar krastiem sarkani krāsojas koki. pamazām satumsa, mākoņi izklīda un pilna, apaļa mēness ripa visu pielēja ar baltu gaismu. apbraucām visu Zaķusalu, padzērām tēju Lucavsalas izgaismotajā pludmalītē, kur uzstutēts precīzi mēnesi vecs paziņojums, ka peldēties nav ieteicams pārāk lielas zarnu enterokoku klātbūtnes dēļ, un lēnā garā airējām uz pilsētas kanālu. es laikam jau esmu teikusi, ka neglītais Stockmann no apakšas ir ļoti mīlīgs.
bet nostūrēt kajaku taisni joprojām ir vesela raķešzinātne - braucām visu laiku čūskiņā. :)

paldies, miiljo_stundinj.

izmantoju plaušu veselības dienas pasākumus, uztaisīju spirogrāfiju plaušām - tobiš, izmērīju tilpumu. tilpums superīgs, par spīti sešu gadu ūdenspīpēšanai, bet tas tikai nozīmējot, ka esot pēdējais brīdis atmest to ūdenspīpi - esot daudz kaitīgāka kā cīgas, jo tabaka sadegot ar daudz augstāku temperatūru.

Tallina prāmja logā. Pamazām kruīzēju mājup un viss mans Somijas mežos un ezeros sasmeltais un sakrātais miers pil pa vīlītēm ārā, izlīst pa pilsētas ielām un aiztek renstelēs.
melodijas vārdiem runājot, es kā mežonis vislabāk jūtos mežā.

esmu Helsinkos. te jau ir aukstums kā ziemā - priecājos, ka paņēmu cepuri līdzi, bet prasās cimdus arī. nakšņot teltī būs challenging.
pa pusei ar velo, pa pusei ar metro nonākusi mīlīgā, Somijas latvietes mājiņā. viņa pati aizgāja uz randiņu, dēls ciemojas pie tēva, tāpēc man šovakar laiku kavē tikai ruds runcis, kuram ir tik īsas un strupas kājeles un īss kakls, ka viņš izskatās pec kaķa-kultūrista. rēcīgs mincīts. un murrā arī kā kultūrists.
izgāju verandā noplūkt pāris ābolus, bet tagad gan jāiet gulēt. miegs nāk un rīt jāsāk pa īstam mīties prom no civilizācijas. un tad jau būs pārāk labi, lai tērētu laiku rakstīšanai. :)

Tallinā piemetās vadātājs. no autoostas līdz ostai ir nieka 3 km, bet man ar velo pagāja gandrīz stunda, kamēr atradu.
iečekoju savu ričuku kā automašīnu, stāvēju kopā ar pārējām mašīnām rindā un nosalusi vēroju, kā no prāmja mutes viena pēc otras brauc ārā automašīnas. pie 100 apnika skaitīt, tad nāca fūres un autobusi. tad izbrauca pēdējais auto, pienāca ostas darbinieks un teica, ka es varu iet. līdz kuģa otram galam tik tālu jāiet, ka devos turp braukšus. es viena pati pa visu laukumu un priekšā vairāki vīri zaļās vestītēs, kaut ko saka man igauniski, smejas un parāda, kur likt riteni.
un iedomājies - tu atver durvis uz klāju, uzkāp četrus stāvus augšup un konstatē, ka esi uz klāja pats pirmais. tā tu klīsti pa tukšo kuģi un fonā skan Fix You. neaprakstāma sajūta. :)

tagad jau esmu atrāvusies no krasta, tuvojos Helsinkiem, drusku reibst galva, jo šūpo tomēr pamatīgi, bet sajūsma pamazām aug augumā. :)
Sus teica, ka rītvakar būs pirts un somu brūklenes. :)

gribas tikai līdzās savus mīļcilvēkus, ar kuriem to visu šārēt, citādāk es te kā tāds gīks pa pusei blenžu jūrā krītošajā saulē, pa pusei - datorā.