bāc, Latvija ir tik skaista!! šādu dzestru, miglainu rītu dēļ tā vien gribas pārcelties dziļi laukos prom no mašīnu piedūmotām, putekļainām ielām. tās industriālās asinis pilsētu vēnās tiek pumpētas mākslīgi un to nevar salīdzināt ar dabas dzīvību. gribas to sajūtu kā bērnu dienās, kad logā iespīdējusi saule pamodina jau sešos no rīta un ir tāds možums tajā gaismā! tad iestumt basās kājas gumijniekos, iziet uz lieveņa, izstaipīties un sajust uz savas miegainās, siltās ādas vēsu rītu. sabužināt tikko pamodušos suni un pa slapjo, rasas pilno zāli švīkstošiem soļiem aiziet līdz zemeņu laukam apēst kādu ogu pirms brokastīm. atceros, ka man šausmīgi patika iet meklēt olas vistu kūtī, tās bija tik garšīgas. :) un ziemā... to Absolūto Klusumu, kad visu ir absorbējis balts, balts sniegs. jā, tā visa man dažreiz tik ļoti pietrūkst, ka liekas - varētu aizvākties prom no pilsētas, atpakaļ neskatoties. tur, kur miers un neviens nemet akmeņus uzvalkotu vīru logos. kur ir svarīgākas lietas, par ko uztraukties, nekā simts prātvēderu ekscentriskas idejas, smirdoši bezpajumtnieki vai garnadži, kas aiznes visu, kas nav piesiets. un kur, piemēram, Rīgā, uz autobusu pieturas sienas varētu atrast uzrakstu: "zvani, būsi mans. esu ripzāģis."?