Toms vakar nostādīja mani fakta priekšā, ka ir jāskatās Eirovīzijas otrais pusfināls. Pirmo neredzēju un daudz par to neskumu, jo pasākums kā tāds man drīzāk liekas kaitinošs un saistās ar lieki iztērētu laiku. Tomēr atsauksmes par pirmo pusfinālu bija pietiekami intriģējošas, tāpēc mēs nopirkām saldējumu, iekārtojāmies dīvānā ērtāk un darījām to.
Ko mēs varam secināt no vakardienas pieredzes?
Skatīties Eirovīziju un to atzīt ir nosodāmi un par to ir jākaunas.
Eirovīzija ir kā vietējās Talantu fabrikas atlase - nav obligāti jādzied taisni, galvenais ir mīlēt sevi un būt par sevi pārliecinātam.
Eirovīzija ir ļoti smieklīgs un aprunāšanai pateicīgs pasākums, taču par to smieties un to aprunāt ir tikpat nepieņemami kā smieties par garā vājiem cilvēkiem.
Atzīt, ka kāds no priekšnesumiem nav zemē metams, arī ir apkaunojoši.
Ja Eirovīzijā piedalās kāds sakarīgs mūziķis ar atzīstamu performanci, tas ir tāpat kā "godīgam un normālam" cilvēkam iet politikā - "kam viņam tas zaņķis vajadzīgs?"

Uzmetu aci dažiem fragmentiem no pirmā pusfināla un konstatēju, ka lielākā jautrība jau ir notikusi iepriekšējā vakarā. Sabīnes Berezinas priekšnesumu laikā mani patiešām pārņēma kauns līdz sirds dziļumiem, ka es to vēroju.