nu, lūk.
salasījušies un saklausījušies aprakstus, cik bīstama ir Amata pie 2 m ūdens līmeņa (sagāzušies koki, augsti viļņi, atstraumes, grūtības tikt krastā un marodieri, kas nosper apgāzušās un nelaimē nonākušo airētāju laivas...), vakar ilgi domājām - varbūt labāk braukt uz Braslas upi. iedvesmai aizgājām līdz lustūzim un paskatījāmies, kā Amata vairākas laivas vienu pēc otras met pret pret klinti, apmet otrādi un rauj cilvēkus vienus pašus lejup pa straumi (apmēram šitā). iekrītot tajās mutuļojošajās ūdens tonnās, kas gāžas uz jūru, kaut ko kontrolēt jau ir samērā grūti - var tikai cieši turēt airi, palaist kājas pa priekšu un gaidīt, kad izmetīs krastā.
saskatījušies biedējošos skatus, vairums gribēja braukt uz Braslu, jo no astoņiem braucējiem pieciem tā bija pirmā reize Amatā, kur nu vēl pie tik augsta, auksta un viltīga ūdens. kaut kā nemanāmi daži Amatas piekritēji tomēr pārliecināja, ka vismaz rāmākais posms no Melturu tilta līdz Zvārtes iezim ir jāizbrauc.

es ļoti priecājos.
braucot ar auto no lustūža uz starta punktu Melturos, paķērām pa ceļam vienu laivotāju - uz mašīnas jumta piesējām laivu, pašu paņēmām busiņā un aizvedām, citādāk izskatījās, ka viņš grasās visu ceļu turp doties ar kājām, nesot laivu pār plecu. un kaut kā ļoti vērtīgi sanāca - izrādījās, ka viņš vada laivotāju grupas, tāpēc padalījās gan ar vairākiem vērtīgiem padomiem un beigās laipni izpalīdzēja, aizdodot mūsu kompānijai trīs hidrotērpus, kas pietrūka, lai visiem būtu atbilstošs apģērbs.
un ļoti labi, ka tā.
piepumpējām četras laivas, līdzi paņēmām tikai mašīnas atslēgas un kāpām māsā upē. piedzīvojumi sākās jau pirmajā kilometrā - Riharda un Kitijas laivu līkumā straume iznesa ārpusē un piestūma tik tuvu krūmiem, ka Kitija, mēģinot no tiem atstumties, atstāja kokos saliektu airi. sejā neviltots pārbīlis.
abi piestāja krastā, piebrauca arī Artūra un Edgara laiva, un abi aizgāja airim pakaļ.
lielāki joki sākās aiz Kārļa HES, kad saliektais airis pārlūza pavisam un Kitijai nācās airēt ar 1/3 airi. piestājām šoreiz visi krastā un puiši pielaboja airi, ieliekot cauri koku un aptinot ar līmlentu. kaut cik turējās, braucām tālāk.
Rihards ar Kitiju aizbrauca pirmie, viņiem sekoja Aga ar Pēci, tad es ar Inesi un beigās - Artūrs ar Edgaru. redzējām svaigi apgāzušos četrvietīgu laivu, braucēji +/- saviem spēkiem tikuši uz sauszemes, bet mēs gribējām piepalīdzēt un piestumt laivu krastā. diez ko neizdevās, jo izrādījās, ka tur cilvēki tā nopietni bija gatavojušies atpūsties - paņēmuši divas lielās tūristu mugursomas līdzi, pa straumi aizgāja paklājiņš un citas apūtniekiem raksturīgas lietas, bet Agnese un Pēcis, piebraucot tuvāk, konstatēja, ka laivā bija pat ģitāra. žēl, ka smadzenes nebija paņēmuši līdzi. nu, neko - tādu bagāžu mēs diemžēl nespējām nogādāt krastā, turklāt tuvojās krāčains līkums un pašiem bija jāuzairē.
pēc pāris kilometriem abas ar Inesi konstatējām, ka palielākos viļņos relatīvi mierīgā posmā pēkšņi ir apgāzusies Pēča un Agneses laiva. Pēcis ātri vien tika krastā, Agnese šokā bezpalīdzīgi laida lejup pa straumi, turoties pie laivas un mēģinot ievilkt elpu. izrādījās, ka diezgan ilgi peldēja, līdz paklausīja saucieniem atlaist laivu, un puiši viņu izvilka krastā. par laimi, arī laivu pēc brītiņa izdevās izķeksēt no upes, airi aizgāja uz jūru.
burtiski ar pāris mirkļu intervālu līdzīgos viļņos dažus desmitus metru tālāk bija apgāzusies arī Riharda un Kitijas laiva. Rihards esot diezgan jaudīgi iegāzies - straume momentā norāvusi vienu botu, laikam vēl kaut kur zem ūdens arī pats sasities. abi diezgan operatīvi tika krastā, bet laiva vientuļi aizpeldēja lejup pa upi, airi tai pakaļ.
abas ar Inesi, paklausot Edgara padomam, turpinājām airēt. gabaliņu tālāk pretējā krastā laivu bija izvilkusi kaut kāda mistiska krievu kompānija, kas nekurienes vidū kurināja ugunskuru. vēl pārsteigtas un sabijušās par draugiem, nepaspējām noreaģēt un pārāk ātri aizbraucām garām, bet vēlāk Artūrs un Edgars to no kompānijas tomēr atdabūja un pārvilka pareizajā krastā.
mums, dāmu ekipāžai, šoreiz viss kā pēc grāmatas iznāca - līkumos laikus vienojāmies, kur un kā brauksim, un ļoti mierīgi pieveicām visas krāces līdz Zvārtas iezim. finišā novilkām izmirkušos apavus, izgriezām zeķītes, apsēdāmies uz laivas un saulītē uz airiem sildījām kājas. gaidījām pārējos.
pēc 10-15 minūtēm piestāja arī Artūrs un Edgars, tikām pie mašīnas, sausām drēbēm un siltas tējas. pļava un stāvlaukuma bruģis saulē sasilis gluži kā vasarā. peldsezonu vēl neatklāju, baso kāju sezonu gan. kaifs. :)
vēl pēc kādām 20 minūtēm ieradās arī Agnese un Pēcis. izrādās, kāda garām braucēju kompānija, redzot viņus stiepjam laivu cauri mežam, aizdevuši savus rezerves airus, tāpēc atlikušo posmu viņi tomēr varēja pabeigt, braucot pa upi.
Kitija un Rihards (ar vienu botu) vēl ilgi stiepa laivu cauri mežam, jo bija apgāzušies apmēram pusceļā.

beigu bilance - no četrām laivām apgāzušās divas, viens salūzis airis, pa straumi aizgājuši trīs airi un viena bota. visi, kas brauca pirmo reizi, kārtīgi izpeldējās ledainajā ūdenī. veiksmes pamatā ir hidrotērpi, kas bija visiem - bez tiem peldētāji būtu pārsaluši pāris minūšu laikā. par laimi, šoreiz varēja kulties pa straumi bez termiskiem riskiem, tāpēc kopējā noskaņa uzreiz finišā - vispārējs prieks un apņēmība nākamgad braukt atkal.