Stopējot valda viens likums - ja tu stāvi uz pareizā ceļa, tevi noteikti kāds paņems. Tā taču ir vienmēr - tev tikai jāizvēlas īstais ceļš, mērķis, sapnis, un tas piepildīsies. Bet ko darīt, ja, piepildot sapni, kļūst arvien grūtāk izdomāt jaunus sapņus? Sapņi piepildās ātrāk nekā es spēju tos saražot. Tad nu jāpasēž un jāpadomā - tas ir labi vai tomēr nē? Un vispār - par ko man tas viss? Ar ko es to izpelnījos? Tā lutināšana mani sāk mulsināt. Kļūst arvien grūtāk sevi pārliecināt, ka tās ir dāvanas.

Lasīju mikriņā Raini, sapņoju par Spīdolu un Lāčplēsi, kad pēkšņi kāds no aizmugures jautāja: "Lomu mācamies?" "Skola tuvojas," es atbildēju un izkāpu ārā. Vispār es būtu kolosāla aktrise, tikai nekad nedabūtu galvenās lomas. Lai gan jau pamatskolā literatūras skolotāja teica, ka es esmu izteikta Spīdala.

Vispār mēs ar Luīzi bijām uz kino. You're Sexy When You're Sad bija tāda, nu, tāda, nu, interesanta filma. Patiesībā Freimanis vienīgais tēloja lieliski, manuprāt. Vienīgi tā žiletīte... Jā, reizēm uznāk vēlmes izjust kaut ko asāku, sāpīgāku, bet tās ir tikai fantāzijas. Ne visām fantāzijām lemts piepildīties. Tad vēl līķi. Mikriņā divas meitenes tieši runāja, ka saprot, kādēļ LTV atteicās filmu demonstrēt. Tas ir maziņš solis pretī mākslai, bet liels solis pretī nākotnei. Grūti teikt, vai patika, vai nē. Bet Freimaņa acīs bija kaut kas tik velnišķš, ka apbūra arī mani.

Past Life.

Spirited Away.

Ļaunie gari no gultas izdzīti. Applausus studijā!

Mana gulta ir pārtapusi par briesmoni. Nav miera ne mirkli. Lai arī kurā diennakts laikā es dotos gulēt, no sapņiem nespēju atkauties. Teiksim, šonakt pēdējā sapnī es vēroju Raimonda Paula pedofīliskās izdarības. No kurienes man tādas iedomas?? Sapņi mani neprātīgi nomoka. Uz dīvāna nakšņot man nepatīk. Šķiet, mocīšos, kamēr pierādīšu gultai, ka esmu spēcīgāka par visām tām āderēm.