Lasīju mikriņā Raini, sapņoju par Spīdolu un Lāčplēsi, kad pēkšņi kāds no aizmugures jautāja: "Lomu mācamies?" "Skola tuvojas," es atbildēju un izkāpu ārā. Vispār es būtu kolosāla aktrise, tikai nekad nedabūtu galvenās lomas. Lai gan jau pamatskolā literatūras skolotāja teica, ka es esmu izteikta Spīdala.

Vispār mēs ar Luīzi bijām uz kino. You're Sexy When You're Sad bija tāda, nu, tāda, nu, interesanta filma. Patiesībā Freimanis vienīgais tēloja lieliski, manuprāt. Vienīgi tā žiletīte... Jā, reizēm uznāk vēlmes izjust kaut ko asāku, sāpīgāku, bet tās ir tikai fantāzijas. Ne visām fantāzijām lemts piepildīties. Tad vēl līķi. Mikriņā divas meitenes tieši runāja, ka saprot, kādēļ LTV atteicās filmu demonstrēt. Tas ir maziņš solis pretī mākslai, bet liels solis pretī nākotnei. Grūti teikt, vai patika, vai nē. Bet Freimaņa acīs bija kaut kas tik velnišķš, ka apbūra arī mani.