Ai, es kaut kā neprecīzi izteicos. Jā, es pilnībā piekrītu katram vārdam.
Ar Tevi ir tā, ka Tu jau esi izdomājis risinājumu. Ar manu vīrieti ir tā, ka viņš to problēmu atceļ līdz pēdējam brīdim (manuprāt, zemapziņā) un tad pēdējā brīdī principā atrisina. Viņam tas strādā, jo viņš neuztraucas (apskaužamā vīrieša psiholoģija), man tas galīgi nestrādā, jo man jau laicīgi visu vajag zināt. Piemēram, ja dodamies uz kādu pasākumu - kur es gulēšu, ko dzeršu, ar ko braukšu turp, atpakaļ.

Ai, šajos brīžos man gribas, lai es būtu piedzimusi vīrietis. Tā mūžīgā satraukšanās sievietēm ierakstīta mātesplatē, mainīt to ir nenormāli grūti. Bet pašas arī to nevaram izturēt.

man, piemeeram, nemaz nav jaabuut iistaam probleemaam, lai negribeetos seksu. aizdomaashos par speeliiti uz mobilaa vai par to, ko vilkt, vai par kaut ko, kas jaadara naakamajaa dienaa, un viss - koncentreeties uz mirklja baudiishanu nesanaak.

un veel ir tas, ka ar Tomu nav paaraak daudz jaacenshaas. nu, nav vinjsh jaapaarliecina vai jaapavedina. es zinu, ka pat saburziitu vinjsh mani gribees. un tad nav nekaads izaicinaajums censties vinjam par prieku, kur nu veel uz sevi koncentreeties.

bet, ja godiigi, arii garlaiciigs sekss man patiik :)

hehe