Es bieži vien nespēju aizmigt, jo esmu pieradusi, ka kāds/a guļ blakus vai vismaz citā istabā. Vienatnē naktis pārtop par tādu kā draņķīgu priekšnojautu (da par jeb ko).

- Man naktīs ir bail.
- No kā?
- No tā, ka visādi rēgi un gari varētu tikt man klāt, garām klīstot.
- Nē, viņi baidās no manis.
- Jā, bet kad tevis nav blakus...
- Kā? Kad manis nav blakus?

Piedodiet par melanholiju, bet, šķiet, beidzot ir pienācis laiks, kad nejūtu viņu sev blakus ne ar mazo pirkstiņu. Tādēļ vienatnē patiešām esmu viena. Tik viena es sen neesmu bijusi, tādēļ nespēju pie tā pierast.

Šonakt īsi pirms miega radās dusmas, kura pārtapa par neapdomātu vēlēšanos ar pārspīlējumiem un neprecizitātiem. Tas var nozīmēt tikai kārtējās mocības un sāpes. Vaina, pilnīgi noteikti, ir manī.