Viens weekend staff džekiņš ir nedaudz debils. Uzbrauca, ka es viņam pircēju nozagusi. Viena sieviete pirka pildspalviņas un kolēģis viņu apkalpoja, tad viņa paprasīja man, cik maksā krēsls, kas izlikts logā. Es ar viņu papļāpājos, paskraidīju apkārt un viņa teica, ka krēslu pirks. Palūdzu kolēģim to atstiept no lejas, jo es taču meitene un tā. Viņš to atstiepa, tad ieraudzīja, ka es ar sievieti pļāpājos, apvainojās un nonesa krēslu atpakaļ. Es sākumā nesapratu, kas notiek, bet tad viņš man kaut ko uzrūca, ka pati varu krēslu atstiept. Ziniet, mana problēma ir tā, ka es tiešām cītīgi strādāju. Un man jau to krēslu atstiept nebija nemaz tik grūti, bet es pieradusi ar kolēģiem ikdienā strādāt komandā, nevis skraidīt pakaļ pircējiem individuāli. Man arī nospļauties, vai man par lielisko pircēju apkalpošanu un iekasēto summiņu papliķēs pa plecu. Es jau sevi kompānijā esmu pierādījusi. Bet nafig viņam šitā dirsties? Visvairāk jau tā demonstratīvā krēsla nonešana lejā nokaitināja. Un ziniet, ko es nokaitināta darīju? Sāku tīrīt veikalu, piepildīt tukšos plauktus un tirināties apkārt, kamēr beidzās darba diena.
Lai jau sūdzās menedžerim, kāda es ļauna. Mani tas neietekmē.
Tags: darbs