Iekārtojos autobusā ērtāk un sāku nožēlot, ka nepaņēmu līdzi neko lasāmu. Pēc pāris pieturām iekāpa puika - pēc skata tāds panaivs bohēmisks individuālists, bet viņa apavi gan man nepatika (es vispār vīriešus vērtēju pēc apaviem). Man viņš, protams, blakus neapsēdās (man vēl joprojām blakus sabiedriskajā transportā sēžas tikai truli un tukši cilvēki), bet es no sava ērtā stūrīša varēju viņu viegli vērot. Un hops! Puika izvelk no mugursomas Rīgas Laiku un atver rakstu par Parīzi. Mana sirds atplauka smaidā. "Ak, tad re, kā es izskatos no malas!" es nodomāju un ļāvos brīnišķīgajiem klusā novērotāja priekiem.

Atpakaļceļa man ērti novērojamā attālumā sēdējā kāds pārītis - blonda, vulgāras uzvedības meitene ar pārbarotu ego un jauks, vienkāršs, saprātīgs puika. Ļubovj zla, poļubiš i kazla. Meitene neprātīgi izrādījās un lielajā uzbudinājumā iepļaukāja puiku, par ko viņš līdz sirds dziļumiem jutās aizskarts. Meitene nobijās no sevis un no tā, ka varētu viņu zaudēt, un cēlsirdīgi neizkāpa savā pieturā, bet gan brauca līdzi savam mīļotajam uz mājām. Tā ir ar tām visuvarošajām sievietēm - ne katrs var viņas izturēt.

Vispār laiks šodien tika izniekots lietderīgi.

upd: Gaidot trolejbusu, pieturā mani piesaistīja kāds vīrietis sporta tērpā, kurš stresaini, haotiski, izmisīgi čamdīja savas draudzenes dupsi - pliķēja, glāstīja, spaidīja. Abi vienkārši stāvēja pieturā, bet vīrieša roka nemitīgi kāri rīkojās. Tā it kā masturbētu tukšu gaisu. Gribēju nofilmēt, bet nepaspēju. Viņi iekāpa 14. trolejbusā.

upd2: Puisis ar Rīgas Laiku par biļeti tā arī nesamaksāja. Konduktore viņu nepamanīja.