Esmu sevī neprātīgi vīlusies. Izskatos atbaidoši. Ierodos mājās un sāku sevi nemīlēt. Es pilnīgi noteikti negribētu skaidrot, kādēļ šāda situācija ir radusies. Bet nav Kristīnes, kas man liktu pārtikt no mandarīniem vai apelsīniem. Katrs nākamais solis mani tuvina izmisumam, es nespēju cīnīties kaujā. Tie brīnumi, ko sola veiksmīgs cīņas iznākums, mani nemotivē. Varbūt es čīkstu un sūdzos, cik ļoti to vēlos, man tomēr tas liekas diezgan bezjēdzīgi. Nesaprotu, kādēļ man vajadzētu ļauties svešām iegribām. Man pašai sava galva uz pleciem.