Īsāk sakot, esmu zaudējusi visam jēgu. Lietas, ko es daru, ne pie kā nenoved, un nevienam nedod nekādu labumu. Pats ļaunākais - arī man no tā visa labums mazs. Pēdējos mēnešus esmu pavadījusi darot lietas, kuras negribu darīt, tiekoties ar cilvēkiem, kurus negribu redzēt, un runājot par lietām, kuras man neinteresē. Mana rutīna mani izēdusi un man vairs nav ko dot. Cerības mirst, sapņi izirst, un novērtēt to, kas man ir, neesmu spējīga. Jo nekā tā īsti jau man nav, nekas man nepieder. Es pat vairs nevaru pieņemt nekādus lēmumus savā dzīvē, neapspriežoties ar Tomu. Un vai šīs dzīves dēļ esmu cīnījusies? Viss smagais darbs, lai kļūtu par vidējo patērētāju?