Vakar gatavoju vakariņas Toma ģimenei. Cepu pīkšu (tā ir tāda zivs, par kuru iepriekš nekad nebiju dzirdējusi; angliski saucas haddock, un nolēmu to pagatavot, jo pa dienu vienā dīvainā TV šovā to cepa un teica, ka tas ir ātri un vienkārši). Londonā nevar nopirkt citronpiparus, bet kaut kādas dīvainas garšvielas zivij tomēr atradu un, jā, piebēru arī oregano un baziliku. Tad vēl klāt mīcīti kartupeļi (pašmizoti, vārīti un mīcīti ar sviestiņu un pieniņu, protams, nevis kaut kādi no paciņas) un sautēti brokolīši. Vēl mums bija siera plate, olīves un gardīgs sarkanvīns, kā arī Melnais Balzāms, Limoncello, Bonaparts un Veccio Armani kā didžestivo (nu, katram atšķiras gaumes uz grādīgākiem dzērieniem). Visi bija pārēdušies un laimīgi, un es jutos ļoti apmierināta ar savām iesācējas kulinārijas spējām. Ņamm...

A septembris šogad ielīdis 6 nedēļās.

Mēs tik bieži spēlējam "drinking games", ka ar Tomu nospriedām līdz jaunā mācību gada sākumam izdarīt maksimāli daudz pikantu lietiņu, lai varētu izrādīties par to, cik mēs spontāni un cik foršas mums attiecības.

Citronpiparus Londonā nevaru atrast, bet toties te ir Biezpiens ar "sundried tomato, olives & basil; made with jersey cream".