Jā, man arī piedāvāja. Es gan pati neliku eksāmenu matemātikā.

Nu, šonedēļ mājās esmu nakšņojusi 1 nakti. Patiesībā vairāk par 3h arī nebija gadījies pavadīt savā dzīvoklī. Šķiet, šodien šādu iespēju beidzot sev dāvāju. Galu galā, tādā miskastē ilgi dzīvot nevar.

Kas vēl? Vēl es mokos ar sirdsapziņu, sabiedrības pārmetumiem, aizspriedumiem un meklēju kripatiņu atbalsta visur, kur vien to varu saskatīt. Es gan nevienam nesaku, bet man ir bail, bail, bail. Bail no sevis.

Ar ko izskaidrojams tas, ka es sākusi atstāt sev mīļas mantas tur, kur pagadās? Piemēram, Parīzē pirkto šalli atstāju Vecumniekos, melno džemperīti ar lielo dekoltē - pie Normunda, bet šķiltavas ar melnbalto anime vīrieti - Ogrē. Pie tam neviens Vecumniekos nav pieteicies atdot šalli, Normunds droši vien nemaz neatcerās, ka tas ir mans džemperis, bet šķiltavas kāds būs atstājis pie krāsns un aizmirsis. Vēl esmu "aizdevusi" pāris feinas blūzītes un strīpaino šalli, kura arī man ļoti patika, bet nekārojas tās lūgt atpakaļ. Vienīgi reizēs, kad nav, ko vilkt, atceros par tām.

Agrāk gan es nekad nekur savas mantas neatstāju.

Vēl esmu sākusi stiept svešas mantas uz mājām. Īpaši man patīk paņemt grāmatas un tās neatdot. Vispār jau neviens man arī neprasa tās grāmatas atpakaļ.

Piemēram, vakar iegāju Rimi, lai nopirktu vakariņas. Ar salātiņiem un 3 siera maizītēm sēdēju uz soliņa un vakariņoju, bet tad kāds vīrietis palūdza, lai uzcienāju viņu ar maizīti. Es uzcienāju, un viņš solījās mani precēt un taisījās pārcelties pie manis dzīvot, jo viņam patīkot skaistas un labsirdīgas meitenes. Nē, telefona numuru neatstāju. Zinām mēs tādus vīriešus ar siermaizītēm.

Vispār es dodu vairāk nekā ņemu. Man tikai reizēm patīk, kad par mani parūpējas.

Tagad man gribās ēst, bet ir liels slinkums doties uz savu iemīļotāko restorānu - vecāku dzīvokli.

Izlasīju to savādo atgadījumu ar suni naktī (nu, gandrīz vienā vakarā) un sapratu, ka no matemātikas neko nesaprotu. Ļoti labi, manuprāt. Vēl man liekas, ka matemātika man nekad vairs nebūs jāmācās.

Šodien Nilu beidzot pieliku pie sienas. Sagribējās.

bļin, uzkapu uz saviem foršajiem auskariņiem un saplēsu vienu no krustiņiem.

Manas kediņas ir tādā pašā krāsā kā soli vilcienā.

Bet vilcienā var dūdot lidzi Maiklam Bablam, un neviens uz Tevi dīvaini neskatīsies.