Par laimi saistībā ar darbu man vēl veicas, tomēr es saprotu, ka nevar tā turpināt ar cerībām uz pēdējo mirkli. Spēju domāt tikai par miegu, gultu un atpūtu. Esmu sākusi ielaist mācības un pārstājusi koncentrēties uz savu dzīvi. Muļķīgi ceru, ka augustā vienkārši aizlidošu prom, ka pēc eksāmeniem varēšu atvilkt elpu. Ha-ha. Simboliste, ne reāliste, neizgulējusies un nogurusi.

Neatšķiru ne dienas, ne naktis. Nav brīnums, ka esmu saputrojusies sevī. Ārējā vide zaudējusi ierasto kārtību, un es esmu tikai dabīgā reakcija. Priecājieties, ka par seksu un depresijām neko nestāstu.

Esmu sevī neprātīgi vīlusies. Izskatos atbaidoši. Ierodos mājās un sāku sevi nemīlēt. Es pilnīgi noteikti negribētu skaidrot, kādēļ šāda situācija ir radusies. Bet nav Kristīnes, kas man liktu pārtikt no mandarīniem vai apelsīniem. Katrs nākamais solis mani tuvina izmisumam, es nespēju cīnīties kaujā. Tie brīnumi, ko sola veiksmīgs cīņas iznākums, mani nemotivē. Varbūt es čīkstu un sūdzos, cik ļoti to vēlos, man tomēr tas liekas diezgan bezjēdzīgi. Nesaprotu, kādēļ man vajadzētu ļauties svešām iegribām. Man pašai sava galva uz pleciem.

Ko es daru nepareizi, mīļie? Ko?

Vēss vienpatis. Kļūstu snobiska un pašapmierināta. Vēl joprojām cenšos izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem man būtu jākontaktējas tikai pienākuma pēc. Saku acīs visu, ko domāju. Kā jau solīju - maucīga un ērcīga. Esmu uz izmisuma sliekšņa attiecībā pret visu un neko. Darba līdz ausīm. Mācībās krājas parādi. Ziema, bļin.

Nespēju klusēt. Nespēju pārciest savu ziemas miegu vienatnē.

Skatījos Panorāmu pie vecākiem. Māte gribēja pārslēgt TV kanālu, lai noskatītos iemīļoto seriālu. "Nē, es skatos ziņas!" iespiedzos. Hah. Es taču nekad iepriekš neuzdrošinājos nomainīt kādu seriālu vai filmu pret ziņām. Kļūstu garlaicīga un pārāk daudz tēloju no sevis inteleģenti. Esmu nogurusi, iztukšota, vientuļa un nemīlama.